Attēls: Lietuviešu mākslinieka Mikaloja Konstantīna Čurļoņa glezna, pārpublicēts
no: https://img3.spoki.lv/upload2/articles/83/831924/images/Curlonis-4.png

Iveta Gēbele
Junga analītiskais psihoterapeits apmācībā

 

 

 

Transformācijas ceļš.

Tik bija oliņa dārga! (Pārdomas Lieldienu laikā.)

Lieldienu laiks – katrs cilvēks tam piešķir savu nozīmi. Mūsu individuālais Lieldienu piedzīvojums var radikāli atšķirties, bet šobrīd vienojošā ir kolektīvā telpa un procesi tajā.  Vēl joprojām visi atrodamies epidemioloģiskās krīzes ietekmē. Tieši tas apstāklis, ka nekas nenotiek ātri un tā, kā mēs vēlētos, liek uz notiekošo paskatīties no neierastā skatu punkta. Krīze kā zaudējums un kā iespēja. Mēs to izjūtam kā iesprūšanu, kā atrašanos krustcelēs, kur ir kādu laiku jāuzturas, lai saprastu, kur esam, kā jaunajā situācijā būt, kā no tās izkļūt. Bieži vien ir jāmaina domāšana, jāmaina uzvedība, reizēm pat uzskatu sistēma, jāapgūst jaunas prasmes. Tas mūs pirmajā brīdī ļoti sabiedē. Ir vesela emociju un izjūtu gamma, kam mums ir jāiziet cauri. Tas ir kā alķīmijas process – opuss jeb Lielais darbs, lai iemācītos izturēt šo sarežģīto laiku un procesu.

Lieldienas jau savā būtībā ir kā krīzes pārdzīvojums, zaudējums, apstāšanās, palikšana klusumā un iespēja atnākt kaut kam jaunam.  Jaunais, nezināmais, ne vecais. Parastās un ierastās normalitātes pamati ir satricināti, jaunais biedē, izraisa mūsos pretestību, noliegumu, izvairīšanos. Tas mūs noved ne kur citur kā strupceļā. K.G.Jungs rakstīja, ka lielākais ļaunums rodas no bailēm un pretestības.

Pārdomājot Lieldienu notikumus, īpaši to simbolu olu, nāk prātā tautas pasakas par oliņu, kas tika saplēsta.

Ola ir dzīvības simbols, olas čaumala, tāpat kā sēklas apvalks, sevī ietver dzīvības potenciālu. Ko šajā sakarā mums saka tautas pasaka? No bērnības mēs visi zinām pasaku par vistiņu Raibīti, kura izdēja zelta oliņu, to saimnieki centās saplēst, bet neizdevās. Pelīte, garām skriedama, aizskāra ar astīti un sasita. Šis satricinājums radīja bēdas, jo pasakā vecītis ar vecenīti raud. Bet  vistiņa viņiem saka: “Neraudiet, es jums izdēšu jaunu oliņu, tādu kuru jūs varēsiet gan sasist, gan apēst”. Šis pasakas notikumus varam asociēt ar dažādām dzīves krīzēm, kad vecā, labā “zelta” čaumaliņa ir kādu ārēju spēku ietekmē saplīsusi un vajadzīga vistiņa, kas izdēj jaunu. Mums ir vajadzīgs laiks un resursi, lai atgūtu spēkus, lai atkal psihe iegūtu jaunu apvalku. Zelta oliņa var simbolizēt mūsu primāro narcismu, kad vēl atrodamies veselumā, zenītā. Parastā oliņa simbolizē jau ievainoto, to, ko skārusi pieredze.

Bet šobrīd, pārdomājot kolektīvo situāciju, manu uzmanību saista cita pasaka par oliņu. Lūk pasaka:

Raibā vistiņa un raibā oliņa.

Reiz dzīvoja vecītis ar vecenīti. Viņiem bija raiba vistiņa. Vistiņa izdēja raibu oliņu. Vecenīte oliņu ielika sālnīcā. Pele sālnīcu apgāza un oliņu sasita. Vecītis nopūtās, vecenīte sāka raudāt.

Durvis vaicā, kāpēc viņa raud? Vecenīte stāsta, ka viņai bija raiba vistiņa, kas izdēja raibu oliņu, pele sasita. Vecītis pūš, vecenīte raud, durvis čīkst.

Cūka vaicā, kāpēc durvis čīkst? Durvis stāsta cūkai, ka dzīvoja vecītis ar vecenīti, viņiem bija raiba vistiņa , kas izdēja raibu oliņu, pele sasita. Vecītis pūš, vecenīte raud, durvis čīkst. Cūka pīkst.

Vārti vaicā, kāpēc cūka pīkst? Cūka stāsta vērtiem, ka dzīvoja vecītis ar vecenīti, viņiem bija raiba vistiņa , kas izdēja raibu oliņu, pele sasita. Vecītis pūš, vecenīte raud, durvis čīkst. Cūka pīkst, vārti skripst.

Atskrien žagata, jautā, kāpēc vārti skripst? Kā lai neskripst? Dzīvoja vecītis ar vecenīti, viņiem bija raiba vistiņa , kas izdēja raibu oliņu, pele sasita. Vecītis pūš, vecenīte raud, durvis čīkst. Cūka pīkst, vārti skripts, žagata spalvas nometa.

Žagata nolaidās uz bērza, bērzs vaicā, kāpēc žagata spalvas nometa? Kā lai nenomet? Dzīvoja vecītis ar vecenīti, viņiem bija raiba vistiņa , kas izdēja raibu oliņu, pele sasita. Vecītis pūš, vecenīte raud, durvis čīkst. Cūka pīkst, vārti skripst, žagata spalvas nometa, bērzs zarus aplauzīja.

Upe, tecēdama garām, bērzam vaicāja, kāpēc zarus aplauzīji? Kā lai neaplauza? Dzīvoja vecītis ar vecenīti, viņiem bija raiba vistiņa , kas izdēja raibu oliņu, pele sasita. Vecītis pūš, vecenīte raud, durvis čīkst. Cūka pīkst, vārti skripst, žagata spalvas nometa, bērzs zarus aplauzīja, upe asinīm pārplūda.

Atnāk mācītāja meita ar spaiņiem pie upes, jautā upei, kāpēc asinīm pārplūdi? Kā lai nepārplūst? Dzīvoja vecītis ar vecenīti, viņiem bija raiba vistiņa , kas izdēja raibu oliņu, pele sasita. Vecītis pūš, vecenīte raud, durvis čīkst. Cūka pīkst, vārti skripst, žagata spalvas nometa, bērzs zarus aplauzīja, upe asinīm pārplūda, meita spaiņus izsvaidīja, nēšus salauzīja.

Māte vaicā, kāpēc spaiņus izsvaidīji, nēšus salauzi? Kā lai neizmētā? Dzīvoja vecītis ar vecenīti, viņiem bija raiba vistiņa , kas izdēja raibu oliņu, pele sasita. Vecītis pūš, vecenīte raud, durvis čīkst. Cūka pīkst, vārti skripst, žagata spalvas nometa, bērzs zarus aplauzīja, upe asinīm pārplūda, meita spaiņus izsvaidīja, nēšus salauzīja, māte maizes abru ar mīklu apgāza.

Atnāk mācītājs, vaicā, kāpēc abru apgāzi, kāpēc maizi nesamīcīji? Kā lai samīcu maizi? Dzīvoja vecītis ar vecenīti, viņiem bija raiba vistiņa , kas izdēja raibu oliņu, pele sasita. Vecītis pūš, vecenīte raud, durvis čīkst. Cūka pīkst, vārti skripst, žagata spalvas nometa, bērzs zarus aplauzīja, upe asinīm pārplūda, meita spaiņus izsvaidīja, nēšus salauzīja, māte maizes abru ar mīklu apgāza, mācītājs savas grāmatas saplēsa, izsvaidīja, galvu pret krāsni sasita. Tik bija oliņa dārga!

Pasakas ritms un notikumu secīgais savirknējums man saistās ar kolektīvajiem procesiem mūsu šī brīža pasaules ainā un kolektīvajā psihē. Tā nu ir noticis, ka kāds ārējais spēks ir nopietni satricinājis mūsu ierasto dzīvi, pierastā čaumaliņa, kas to saturēja ir saplīsusi. Bet šīs pasakas nozīmīga detaļa ir tā, ka pirms tam saimniece oliņu ielika sālnīcā. Sāls parādīšanās šajā pasakā norāda uz alķīmisku procesu, kam būs pakļauta šī oliņa.

Alķīmiķi kā visas materiālās pasaules pirmsākumu līdztekus četriem pamatelementiem: gaiss, ūdens, zeme un uguns, atzina sēru, dzīvsudrabu un sāli. Sāli kā trešo pamatelementu pievienoja dižais ārsts un alķīmiķis Paracelzs (1493–1541), tādejādi noformulējās trīsvienības koncepcija, ko latīņu valodā nosauca par «tria prima». Viņš bija pārliecināts, ka šo triju elementu balanss organismā liecina par veselību, bet kādas iztrūkums liecināja par slimību. Vēlākajos alķīmiķu tekstos šie trīs pirmelementi rada  savu vietu garīgajā aspektā. Tie ieguva sekojošu atbilstību: sērs – dvēsele; dzīvsudrabs – gars un sāls- ķermenis.

Tātad, ja vecenīte ieliek oliņu sālstraukā, tad laikam viņa zina, ko dara. Pasaku burvība ir tajā, ka tur nekas nav lieks vai neloģisks (kaut pirmajā mirklī tā varētu šķist).

Pelīte, kas pārstāv pazemes (zemapziņas) valstības iemītniekus, šķiet tikai to vien gaidījusi, lai tiktu tai oliņai klāt. Ja domājam burtiski, tad varam iedomāties, ka tai pelītei ir krietni jānopūlas, lai oliņu no sālnīcas izdabūtu laukā, bet simboliski varam domāt, ka tieši tad, kad oliņa ir savienojusies ar trešo alķīmijas elementu, ir pienācis īstais laiks transformācijai.

Par šī brīža situāciju pasaulē daudz tiek runāts kā par paradigmas maiņas laiku, par laiku, kad māte Zeme ir nogurusi no cilvēces pārmērīgās attīstības tempa un vajadzības pēc radikālām pārmaiņām. Zinātnieki lēš, ka, ja tādā pašā tempā notiks progress, tad jau pēc 30 gadiem mums vajadzēs otru zemeslodi, ka šī nespēs asimilēt mūsu saražotos “labumus”. Bija jānotiek lūzumam, lai mēs varētu apstāties. Bija jānāk “pelītei”, kas veco čaumalu saplēš.

Mistiķu valodā runājot, kā raksta Džozefs Kempbels par pārbaudījumu ceļu pasakās, ka tā ir Patības attīrīšanās stadija, kad jūtas attīrās un iegūst samierināšanos, bet enerģija un tieksmes koncentrējas uz transcendentālām (tādām, kas pārsniedz robežas, ārpus laika un telpas stāvošām, ārpus izziņas robežām stāvošām, pāri pasaulei eksistējošām) lietām jeb, psihologu valodā runājot, tas ir process, kura laikā notiek mūsu personīgās pagātnes infantilo tēlu sadalīšanās, pārvarēšana vai transformācija.

Minētajā pasakā ir atainots ceļš, kurš, manuprāt, ir ļoti līdzīgs tam, kuru esam sākuši iet. Šo ceļu ieraugām, papētot, kā izplatās ziņa par zaudējumu un kādi tēli tam atsaucas.

Vecītis un vecenīte, kas ir mājas saimnieki reaģē ar nopūtām un asarām, tātad vispirms ir atainots emocionāls zaudējuma pārdzīvojums mājās, kur tas ir noticis. Tam atsaucas durvis, kas ir robeža starp iekšējo un ārējo pasauli, ziņa pārkāpj slieksni. Tātad varam domāt, ka šo zaudējumu un tā līdzi nākošo emocionālo reakciju vairs nevar paturēt mājās (kā tas bija iepriekšminētajā pasakā). Aiz durvīm ir cūka, kas līdzīgi kā cilvēki reaģē izdodot skaņu, kas ir sadzirdama tālāk. Ar cūkas tēlu varam asociēt cilvēka pieradinātu dzīvnieku savu vajadzību apmierināšanai. Tad redzam, ka vārti dod ziņu tālāk. Vārti ir kā simboliska lielākas cilvēka dzīves telpas robeža. Tātad to vairs nevar paturēt vairs ne savā mājā, ne sētā. (Varam atcerēties pagājušā gada sākumu, kā pamazām pletās plašumā neapturamais krīzes vilnis.)

Nākošā vēsti saņem žagata, kas tiek uzskatīta par pļāpības un zaglības simbolu. Nu tad jau to, kas nonācis žagatas knābī, nudien vairs nekur nenoslēpsi.

Rakstot par vēlmi noslēpt, domāju par mūsu psihes aizsargmehānismiem izstumšanu un noliegšanu, kuri traumu un krīžu situācijās ieslēdzas pirmie.  Tas, ka žagata spalvas nometa, varētu liecināt par to, ka tiek iedragāta mūsu vēlme aiz katram individuāli pieejamas maskas paslēpt ievainojamības izjūtu. Šodien vēl joprojām reaģējam dažādi. Daļa ir samierinājusies ar savas “spalvu rotas” zaudējumu, citi vēl mēģina izkritušās spalvas lipināt atpakaļ un mierināt sevi un citus, ka nekas nav noticis un viss būs tāpat kā bijis līdz šim.

Bērzs, kurš zarus aplauzīja ir koks, kam daļa ir zem zemes, daļa virs zemes. Kā pasaules ass, kas savieno virszemi (apzināto) ar pazemi (neapzināto). Pasaka vēsta, ka salūzt šī koka zari, bet saknes paliek neskartas. Zarus varētu salīdzināt ar rokām, kas ir zaudējušas savas rīcības spējas (ierobežota vai atņemta rīcības spēja ir mūsu sabiedrībai patreiz visvairāk diskomfortu radošais ierobežojums).

Tālāk ziņa nonāk pie upes, kas ir dzīvības plūsmas un laika plūduma simbols. Mītiskā Stiksas upe nodala dzīvības un nāves valstību. Pa upes gultni plūstošais ūdens savā ceļā attīra to no visiem netīrumiem, īpaši plūdu laikā upes krasti tiek skrāpēti un deldēti. Upes mēdz dēvēt par zemes artērijām. Katrai dzīvai būtnei asinis, brīvi plūstot pabaro, attīra, dziedē ķermeni. Tas, ka upe pārplūst asinīm, dzirdot ziņu par oliņas zaudējumu, norāda uz vēl dziļāku nepieciešamību pēc transformācijas.

Tālāk pasakā parādās cilvēks – mācītāja meita, kura dodas pēc ūdens un, bailēs no ieraudzītā, izmētā spaiņus un salauž nēšus. Nav vairs iespējams īstenot uzdevumu, ūdens, kas ir nepieciešams dzīvības uzturēšanai, tam vairs neder. Meita, iespējams,  pārstāv jauno paaudzi, kura vēl dzīvo vecāku mājā, pieder vecajai sistēmai un pilda tās norādījumus (šajā pasakā – iet pēc ūdens uz upi), bet ārējo spēku iedarbības rezultātā vairs nevar tādā pašā mērā tos izpildīt, lai kā censtos.

Tālāk pasakā redzam, ka ziņa, apgājusi apli, ir atgriezusies cilvēku mājoklī, kur māte pat nevar maizi izcept un saimi pabarot. Un mācītājs ir spiests savu grāmatu saplēst un galvu pret krāsni sasist. Mācītāja grāmatā, iespējams, ir ierakstīti visi likumi, laikmeta vērtības un kārtība. Tās saplēšana liecina par vajadzību atteikties no kādām vecajām vērtībām. Angļu vēsturnieks Arnolds D.Tojnbi (Toynbee, Arnold Joseph) plašajā pētījumā par civilizāciju uzplaukumu un kritumu likumsakarībām uzsver, ka sabiedrības sašķeltību, tāpat kā dvēseles sašķeltību, nevar atrisināt ne ar kādām metodēm un shēmām, kas tiecas atgriezties pie vecā – labā vai pie programmām, kuras apsola ideālu iedomājamu nākotni. Šo sašķeltību nav iespējams atrisināt arī ar visreālistiskāko praktisko darbu, kas virzīts uz to, lai atkal apvienotu un saliedētu sadalītos, izkliedētos elementus. Viņš uzsver, ka tikai piedzimšana var uzvarēt nāvi – jauna piedzimšana, bet ne vecā atdzimšana. Pašā sabiedrībā, tāpat kā pašā cilvēka dvēselē, lai turpinātos mūsu eksistence, ir jābūt „pastāvīgai atdzimšanai”, kas nāk nemitīgas nāves atkārtošanās vietā.

Epidēmija ir notikums, kas spiež kaut ko mūsos mainīt, mūsu uzskatos, mūsos pašos. Varbūt ir iespējams iziet tai cauri, pieņemot visu, kas notiek, iziet cauri procesam soli pa solim kā šajā pasakā. Kad ir saplēsta vecā grāmata, rodas vieta jaunai. Jaunajai grāmatai vispirms ir jāatrod vieta katra individuālajā, pēc tam kolektīvajā psihē. Tas nenotiek otrādi. Krīzēs ir klasiska pretestība, noliegums, dusmas, kaulēšanās un depresija. Katra krīze mūs ved cauri šīm fāzēm – katra cilvēka un arī kolektīvajā uzvedībā. Šīs dienas dilemma – baidīties vai uzticēties. Kurai attieksmei esam tuvāki? Jaunais ir biedējošs, jo ir nezināms bet veco vairs nevar atpakaļ salikt.

Tik bija oliņa dārga – ar šiem vārdiem pasaka beidzas. Līdzīga noskaņa ir arī Lielās piektdienas notikumam, kad viss apklust, priekškars pārplīst uz pusēm, ir neziņa, kas sekos tālāk… Bailes, šaubas un neticība raksturo arī Lieldienu notikumu aprakstu, kurš tiek atkārtots gadu no gada. Iniciācijas process paredz nonākšanu ellē pirms uzkāpt debesīs. Ir jāsastop tas, no kā visvairāk bail. Ričards Rors saka – “nebaidies” pieder pie izcilākajiem Bībeles vārdiem. “Nebaidies” bieži vien ir visas dzīves lielais vārds.

Katra jauna dzimšana paredz to, ka iepriekš kaut kas jau bijis gatavojies un nu kādā brīdī top redzams, vecā čaumala pārplīst, ir daudz sāpju, ciešanu.

Pārbaudījumu laiks vēl nav beidzies, vēl notiek atvadīšanās no agrākās normalitātes un nāksies doties jaunajā ar visām prasmēm, uzņemties mūsu katra atbildību par ceļojumu, kas saucas mana dzīve. Un pa vienai lapiņai rakstīt savu jauno grāmatu.