2017. gada 27. un 28. jūlijā Rīgā ar diviem semināriem viesojās filozofijas doktors, Junga analītiķis M.Šteins (Murray Stein). Tikšanos organizēja Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrība.

Divu dienu lekcijas aizskāra mūsdienu sabiedrības aktuālās tēmas. 27. jūlijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē notika M.Šteina publiskā lekcija “Individuācija un garīgums”. Savukārt 28.jūlija seminārs “Individuācija, alķīmija un reliģiskā funkcija” bija paredzēts psihoterapeitiem un citiem šīs jomas speciālistiem.

Šajā rakstā daļā ir apkopotas M.Šteina pirmās dienas seminārā saklausītās un rosinošās idejas, pārdomas, piedzīvotais un sajustais jungiāņu “alķīmiskajā labaratorijā”, pēc iespējas cenšoties saglabāt M.Šteina mierīgo, dziļo un piepildīto, “par sarežgīto – vienkārši” stāstījuma veidu un struktūru.

 

Jebkurš seminārs sākas ar tā rašanās kontekstu un šķiet būtiski ar to īsumā dalīties. Šogad Junga analītiķis M.Šteins un viņa sieva, psihoterapeite Džena Šteina (Jan Stein)  viesojās Rīgā pirmo reizi.  Jau daudzus gadus M.Šteins sadarbojas ar Lietuvas Junga analītiskās psiholoģijas biedrību, daudzkārt apmeklējis Viļņu, lasot lekcijas un vadot supervīzijas. Šajā laikā arī Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas apmācību grupu dalībnieki Lietuvā guva iespēju iepazīties ar viņu un piedalīties viņa semināros. Rīgas semināra kontekstā nevar nepieminēt faktu, ka 2013.gadā Latvijā tika dibināta “Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrība” un 2015. gadā  Junga analītiķa kvalifikāciju ieguva Ginta Teivāne, Latvijā pirmā. Tātad, M.Šteina “Rīgas seminārs” ir veidojies pakāpeniski, no notikuma uz notikumu, kā sēkla, kas nobriedusi, iesēta auglīgā zemē, uzdīgusi un, izgājusi dažādas attīstības stadijas, 2017.gada vasarā nesusi savus augļus.

Aicinājumā uz semināru  Junga analītiķe, Latvijas Junga analītiskās biedrības vadītāja Ginta Teivāne raksta: “Jungs individuācijas procesu redzēja kā pašrealizāciju, jēgas un nozīmes atklāšanu un piedzīvošanu un uzskatīja, ka cilvēku kā bio-psiho-sociālu būtni raksturo vēl viens parametrs – garīgais. Mūsdienās esam zaudējuši orientāciju savas patiesās būtības, veseluma meklējumos, aizstājot tos ar orientāciju uz jau gatavām un iepriekš ārēji noteiktām struktūrām, shēmām, kategorijām, piemēram: ezotēriku, astroloģiju, numeroloģiju, ekstrasensu paredzamo u.tml., kurās cenšamies ielikt savu pieredzi, mazāk pievēršoties iekšējo psihes procesu norisēm.”

Semināra galvenā tēma, ar kuru M.Šteins vēlējās uzrunāt Latvijas publiku, bija katra individuālās dzīves nozīmes un jēgas meklēšana, t.i. personīgā mīta apzināšanās un transformācija kā nozīmīgākā cilvēka individuācijas sastāvdaļa. M.Šteins savu uzstāšanos sāka ar atsauci no K.G.Junga dzīves.

Jungs savā autobiogrāfijā “Atmiņas, sapņi, refleksijas” raksta, ka pēc attiecību pārtraukšanas ar Z.Freidu (1913) un pēc ilgā darba pie grāmatas “Transformācijas simboli”  pabeigšanas viņš atskārta, ka uzrakstījis darbu par varoņu mītiem, studējis visas pasaules mitoloģiju, simbolus, un visbeidzot jautāja pats sev: “Kāds ir mans mīts? Kādā mītā es dzīvoju?”. Tobrīd Jungs atbildēja, ka nezina atbildi. Vai tas ir kristietības mīts, kurā Jungs uzaudzis un kas tiek pārmantots no senčiem, vectēva, tēva? Vai tas ir kāds cits mīts? Kas ir mūsu katra iekšējais mīts, kurā mēs dzīvojam? Junga analītiskās psiholoģijas kontekstā par personīgā mīta nozīmīgumu mēs runājam, lai atklātu savas dzīves jēgu.

Ko mēs ņemam vērā, kad jālemj par dzīves svarīgākajām izvēlēm? Gan “lielos”, gan “mazos” lēmumus cilvēks pieņem nano sekunžu laikā, vēl pirms to apzinādamies.  Kaut kas mūsos iekšēji pieņem lēmumu, un mēs sekojam šim lēmumam. Kas mūsos veido un rada mūsu lēmumus? Kā tas darbojas un kādas tam ir vērtības? Atskatoties atpakaļ dzīvē un vērtējot savas būtiskākās izvēles: ar ko kopā dzīvot, precēties vai nē, kādu profesiju izvēlēties, būt bērniem vai nē, pusmūža posmā – uzsākt kādu pilnīgi citu nodarbošanos vai nē, šķirties. Dažkārt tā var būt izvēle starp dzīvot vai pārtraukt dzīvi. Kas mūsos pieņem šos lēmumus? Uz ko balstoties? Mēs katrs dzīvojam mītos, bet īsti nezinām, kas tie ir un kā tie ietekmē mūsu ikdienu, dzīvi kopumā un mūsu pieņemtos lēmumus. Tādēļ būtiski pētīt personisko mītu, kurā Tu dzīvo un, tad jau pieņemt daudz apzinātāku lēmumu vai vēlies tam sekot vai izvēlēties citu virzienu dzīvei. Tad, protams, atkal būs jautājums: “Kas mūsos pieņems šo nākamo izvēli?”

 

Mēs dzīvojam mītos, bet mēs nezinām, kas īsti tie ir un kā tie mūs ietekmē!

 

Psiholoģijā šie ir ļoti sarežģīti jautājumi. Simtiem tūkstošiem gadus, kopš cilvēces pirmsākumiem cilvēks ir radījis mītus un dzīvojis mītos. Agrāk cilvēki dzīvoja mītiskā sistēmā. Mīts bija kā ceļvedis darbībai, fantāzijai, domai, emocijām. Mīts deva virzienus domām par esošās un iespējams nākamās dzīves jēgu. Mīts deva atbildes par nāvi un dzīvi pēc tās. Ar mītu palīdzību cilvēks ir meklējis atbildes uz viņam būtiskiem jautājumiem – kas viņš ir, no kurienes nāk, uz kurieni dosies un kas būs pēc nāves. Mīti satur ļoti daudz šāda veida informācijas. Mītos apvienojās kopīgā cilvēces pieredze. Tie ir kolektīvās zemapziņas izpausme un produkts, kas ietekmē konkrētus indivīdus.

Kolektīvais mīts izpaužas “lielajos” naratīvos jeb stāstos, Dievu un transcendentālajos “pārcilvēku” stāstos. Kolektīvie mīti dod arhetipisko tēlu veidolus. Senos laikos mīts bija dzīvs un reāls, kas palīdzēja cilvēkam dzīvot. Mīta uzdevums ir palīdzēt cilvēkam tikties ar metafizisko, apziņai grūti aptveramo “citādo”, neapzināto pasauli. Personīgais mīts izpaužas individuālā cilvēka dzīvē, viņa individuālajā stāstā, kurā arī atbalsojas dažādi kolektīvo mītu aspekti un arhetipi. Tātad, kolektīvā un personīgā mīta nozīmes ir atšķirīgas.

Iespējams, ka pirmie, kuri radīja personīgos mītus bija Ēģiptes faraoni. Viņu tēvs ir Dievs. Faraons bija Svētais Dieva bērns. Viss, ko viņš dara, domā vai runā ir Dieva atspoguļojums un ziņa no Dieva. Dažkārt faraoniem bija jāpieņem ārkārtīgi nozīmīgi lēmumi, kas ietekmēja sabiedrības dzīvi uz ilgu laiku. Piemēram, Ēģiptes faraons Ehnatons[1] pieņēma lēmumu mainīt pastāvošo reliģiju no daudzdievības uz pārejot uz monoteismu, viendievību. Tajā laikā visa tauta, priesteri ticēja daudziem dieviem. Tā bija gan reliģiska, sociāla vajadzība gan arī komerciāla vajadzība, un tajā bija iesaistīti ārkārtīgi daudz cilvēki. Būtībā viņš radīja revolūciju, pasludinot, ka ir tikai viens Dievs. Iespējams Ehnatons bija viens no pirmajiem cilvēces vēsturē, kurš to izdarīja. Kā viņš nonāca pie šāda lēmuma un, kas viņu vadīja pieņemot šādu lēmumu? Viņam bija attiecības ar Dievu, un psiholoģiskā nozīmē var teikt, ka viņam bija kontakts ar dievišķo, transcendento un personiskais mīts ir kaut kas par to. Kad lēmumus pieņemam dziļi individuālus, personīgus, saistībā ar kādu mūsu viss dziļāko būtību, ar transcendento. Transcendentais savukārt mūs saista ar visu apkārtējo pasauli un cilvēces vēsturi.

Lielākā daļa cilvēku dzīvo kolektīvos mītā, bet pavisam nedaudzi dzīvo individuālā mītā kā Ehnatons. Karaļi viduslaikos arī bija “Dieva iezīmētie”. Šiem indivīdiem bija spēja pieņemt izšķiroši nozīmīgus vēsturiskus lēmumus t.s. “absolūtos lēmumus” (absolute decisions), un tas nav jautājums tikai par karaļa autoritāti un varu.

Personiskā mīta ideja ir attīstījusies 16./17.gs. – autoritāte, dievišķā vara nav ārpusē, bet cilvēka iekšpusē. Tā ir arī viena no Junga galvenajām idejām par iekšējo autoritāti. Laika gaitā cilvēces attīstībā notika dievišķās enerģijas transformācija no ārējiem mītiem, dieviem, tad uz faraoniem, karaļiem, priesteriem, un tad uz indivīdu. Demokrātiskā sabiedrībā tas jau ir pavisam strikti – individuālā atbildība, tiesības. Katram indivīdam ir pašam jāpieņem lēmumi, ko pats vēlās, zina un grib. Protams, mēs dzīvojam sabiedrība ar ierobežojumiem, ar policiju un nodokļiem, bet piemēram, vēlēšanu dienā lēmuma pieņemšanas brīdī mēs piedzīvojam individuālo autoritāti un varu kā senie karaļi.

 

Mūsdienu pasaulē, kad aizvien vairāk tiek uzsvērta individuālā atbildība, cilvēkam ir grūtāk tikt galā dievišķām, pārcilvēciskajām, arhetipiskām, neapzinātam enerģijām un garīgam autoritātēm, kā arī ar milzīgi plašo “garīgo” piedāvājumu

 

Šādā situācijā personiskais mīts dod iespēju cilvēkam sajust koherenci, t.i. saskaņotību, vienotību un visu lietu saistību.  Personiskais mīts dod nozīmi cilvēka dzīvei. Tā piemēram, psihoterapijas procesā mēs arī meklējam mājienus, netiešus norādījumus personiskajam mītam. Vai tas ir un kāds tas ir? Tie nav kā kolektīvie mīti, kurus raksturo “lielie stāsti”, mitoloģija, Olimpiskie dievi grieķu mītos, Bībeles stāsti Kristietībā.

Personiskais mīts ir saistīts ar kolektīviem mītiem, bet tas nav stāsts par dieviem. Personiskais mīts ir stāsts par Tevi, Tavu dzīvi un Tavu personību. Iespējams, tur kaut kādā veidā ir iesaistīti  arī dievu stāsti. Jebkurā gadījumā kolektīvie mīti palīdz izprast personiskos mītus. Katrs stāsts ir mīts, un mītā vienmēr ir kaut kas transcendentāls. Mīts runā par Dievu, dieviem, un mītā ir kaut kas augstāks par cilvēku, tā ir metafiziskā pasaule.

Dievišķais, pārcilvēciskais pavada mūsu dzīvi, bet kas tas ir? Kurš ir tas Dievs, kas Tev liek pieņemt tādu vai citādu lēmumu? Kādu Tu to jūti? Tas ir vīrieša, sievietes, dzīvnieka vai kādas citas būtnes tēlā? Kas pavada Tavus lēmumus un kas rada tos?

 

Personiskie mīti pieder indivīdam, bet tie vienmēr ietver kaut ko transcendentālu.

 

Jungs ļoti daudz uzmanības pievērsa tieši cilvēka bezapziņai, bet arī pirms viņa 19.gs. Eiropas filozofijas un psiholoģijas tradīcija pieņēma, ka cilvēks nav tikai fiziska un apzināta būtne, ka lielu lomu cilvēka dzīvē ieņem neapzinātā, bezapziņas daļa. M. Šteins grāmatā “Jung’ s Map of the Soul” detalizēti skaidro  apziņas un bezapziņas sarežģītās attiecības. Bezapziņa ir tas spēks, kas rada mūsu lēmumus nano sekunžu ātrumā, pirms mēs vēl par tiem uzzinām paši, t.i. pirms apzināmies lēmuma pieņemšanas faktu. Tas nozīmē, ka lielu daļu lēmumus savā dzīvē mēs pieņemam neapzināti vai daļēji apzināti. Neirozinātnieki tagad runā par to, ko  Jungs atklāja un nosauca par bezapziņas mistēriju, par grūti nodefinējamo mūsu iekšējās pasaules, cilvēka psihes procesu sadarbību. Jungs teica, ka bezapziņa tiešām ir nezināma. Mēs to nevaram izzināt, kamēr apkārtējā pasaule ir izzināma. Mums ir sapņi, fantāzijas, intuīcija, un mēs liekam gabaliņu pa gabaliņam kopā, bet līdz galam mēs nevaram izzināt, kas bezapziņa tiešām ir.

 

Neapzināti mēs dzīvojam dažādu mītu līmeņos. Paši to neapzinoties, mēs dzīvojam ne tikai kolektīvajos mītos, bet vēl arī konkrētās kultūras un ģimenes mītos. Tie, kas ir psihoterapeiti, jūs ziniet, cik bieži ģimenes locekļi atkārto ģimenes uzvedības modeļus no paaudzes paaudzē. Ģimenes mīti ietekmē to, kā mēs uztveram pasauli – to, ko dara sievietes, ko vīrieši, ģimenes vērtības un attiecību modeļus, kā arī daudz ko citu. Savukārt, ja paskatāmies ārpus savas ierastās kultūras vides, var ieraudzīt daudzas būtiskas atšķirības no tā, kas ir licies “normāls”. Tad gribas iesaukties: ” Mēs tā nedarām un tie “citi” dzīvo tik atšķirīgu dzīvi!” Satikšanās ar citam kultūrām vienmēr ir satraucoša.

Cilvēka bezapziņu var iedalīt vairākos līmeņos[2]. Personiskā bezapziņa attiecas uz indivīda un viņa ģimenes dzīves stāstu. Tas ir mūsu pašu personiskais neapzinātais, t.sk. ēnas aspekti. Taču kolektīvā bezapziņa attiecas uz visiem. Tā ir kopīga mums visiem. Pats dziļākais līmenis, var teikt  – “dziļākā cilvēces programma” ir arhetipi, arhetipiskais, neapzinātais līmenis, kuram tiešas apziņas pieejas nepastāv. Arhetipi ir cilvēka “pamata programma”, kā būt par cilvēku. Šī “programma” ir uzkrāta no paaudzes paaudzē, tā  veidojusies tūkstošiem gadu garumā. Tā bijusi  ar mums vienmēr, kopš radies cilvēks, izejot visas savas attīstības stadijas no reptiļa, zīdītāja un vēlāk homo sapiens. Arhetipiskais ir permanents cilvēka dabā.

Ja runājam par Ego apziņu, tad mēs sakām “Es!” . Es gribu to un to! Es kaut ko negribu! Es pieņemu lēmumu! utt.

Bet kas ES esmu, ja caur šo ES patiesībā runā, mijiedarbojas daudzi citi psihes slāņi un īpaši, bezapziņa?

 

Psihoterapijas procesā mēs pievēršam uzmanību personiskās dzīves vēsturei, kompleksiem, agrīnai vēsturei, traumām, grūtību pieredzei un krīzēm, jo tas mums dod akūtos jeb karstos dzīves modeļus (hot patterns), kad cilvēks kļūst emocionāls, iracionāls un darbojas kompleksu varā, t.i. dara to, ko parasti nedarītu.  Mūsos pastāv kāda vara, kas ir ārpus Ego kontroles. Kad jau nomierināmies un atgūstam Ego kontroli, mēs atgriežamies pie sevis un jautājam: “Kas tas bija? No kurienes tas nāk?” Kompleksu analīze ir viens no Junga analītiskās psiholoģijas būtiskiem  pamatelementiem, jo tieši kompleksi cilvēka dzīve ienes daudz grūtību un bieži vien pieņem lēmumus mūsu vietā. Kompleksi var kļūt diezgan autonomi. Kompleksi var teikt: “To Tu nedrīksti ēst!”, “Tas cilvēks ir slikts!”, “Ārā uzturēties ir bīstami!”. Arī bieži sastopamā citu cilvēku nosodīšana ir situācija, kad darbojas komplekss.

Savas rīcības apzināšanās ir ļoti nozīmīga indivīda un sabiedrības dzīvē kopumā, jo citādi neapzinātie motīvi, kolektīvā bezapziņa nosaka noteikumus, tie dominē un nosaka to, kā jūtamies.

 

Kļūt apzinātākam – tas ir lielais dzīves lozungs!

 

Pētīt savu personīgo mītu ir ļoti nozīmīgi, lai paplašinātu apzināšanos pašam par savu dzīvi. Kļūt apzinātākam – tas ir lielais lozungs!  Mācīties par savām un lielajām “programmām”, lai saprastu to, kas īsti Tevi dzīvē vada un ietekmē, ir cilvēka dzīves uzdevums.

Ja ejam daudz dziļākā bezapziņas līmenī, kā Jungs to nosauca – arhetipiskā, mēs varam paklupt, maldīties pret milzīgo virspersonīgo, trancendento spēku. Tas ir spēks, kas nenāk tikai no mums, no mūsu ģimenes un senčiem, mūsu kultūras. Tas ir spēks, kam ir sava veida autoritātes varas aplis, kuram apkārt ir noteikta, ļoti spēcīga emocionālā intensitāte un, kas piešķir tam daudz un dažādus stāvokļus. Tas ir tas, ko saucam par Dievu. To detalizēti pēta arhetipu psiholoģija. Visas mitoloģiskās figūras dzīvo mūsu psihē.  Ka teica Jungs, Dievs parādās un izzūd mūsu slimībās, neirozēs, trakumā. Cilvēce kļuva psiholoģiski nobriedušāka un apzinātāka, kad pameta mitoloģisko pasauli. Tas nenozīmē, ka šis spēks ir pazudis. Tas joprojām pastāv, bet tas ir iegājis mūsos katrā. Iegājis iekšējā pasaulē. To var pētīt caur cilvēka iekšējo pasauli. Cilvēkam ir divas realitātes – ārējā un iekšējā. Ārējā ir ikdienas dzīve, reālās darbības, mijiedarbība ar cilvēkiem, mūsu sajūtas, mūsu reālais kontakts ar ārpasauli. Cilvēkam, lai dzīvotu ir jābūt apzinātam ar ārējo pasauli: jāplāno, jāorganizē ikdiena, jāsaudzē sevi, jārūpējas par bērniem utt. Bet pastāv arī iekšējā pasaule – cilvēka iekšējā mijiedarbība starp dažādām psihes daļām, apzināto un neapzināto, personu un ēnu utt. Jo vairāk mēs atrodamies ārējā pasaulē, aizmirstot par iekšējās pasaules esamību un vajadzībām, jo intensīvāk ienāk neapzinātās enerģijas spēks un sāk ietekmēt ārējo pasauli. Tas ir tāds paradokss.

Šobrīd mēs lielākoties dzīvojam izteikti ekstravertā laikā. Tas nozīmē – pievērst lielu nozīmi ārējiem notikumiem, ārējai pasaulei. Sekojot mitoloģiskās pasaules ietekmei, cilvēks meklē atbildes ārējā pasaulē. Cilvēki pievēršas reliģijām, dažādiem guru, daudzveidīgam dziedniecības un senajām praksēm, pieļaujot, ka atbildes ir ārpusē un kāds ārpusē var pateikt, iedot atbildes par svarīgiem jautājumiem. Tā ir ārkārtīgi ekstravertēta attieksme. Bet kas notiek Tavā iekšējā, intravertā pasaulē? Tava iekšējā pasaule ir atšķirīga no ārējās pasaules.

Tas ir interesants jautājums  – vai mūsu iekšējā pasaule ir tikai ārējās pasaules refleksija? Vai arī mūsu iekšējai pasaulei ir citas īpašības un struktūra? Ja tā ir tikai refleksija, tad mēs neesam nekas cits kā tikai imitatori, atdarinātāji, un mēs turpinām darīt to, ko mums saka sabiedrība, vecāki, pildām pienākumus, bet tomēr iekšējā pasaulē notiek kas savādāks. Kaut kas mūsos dzīvo daudz dziļāks, autonomāks, bieži vien interesantāks un sarežģītāks, nekā vienkārši pasaules atdarinātājs. Ja mēs skatāmies uz pasauli, kāda tā ir  tagad, tad protams, tā šobrīd visai atšķiras no  Junga laika, kad viņš mēģināja formulēt cilvēka iekšējās pasaules dažādos aspektus un personīgo mītu.

Vislielākā atšķirība mūsdienās ir komunikācijā. Mēdiji kopumā, sociālie tīklojumi, internets, telefonu komunikācijas – iespējas ir milzīgas. Nekad cilvēces dzīvē nav bijusi tik intensīva komunikācija. Ar mēdiju starpniecību komunikācija ir kļuvusi tik iespaidīga un ietekmējoša, ka tā izteikti orientē cilvēkus uz ārējo pasauli. Meklējot atbildes savā iekšēja pasaulē, mēs veidojam savu personisko mītu. Meklējot atbildes ārējā pasaulē, mēs vairāk pievēršamies kolektīvajiem mītiem.

M.Šteins minēja vienu piemēru no savas psihoterapeita prakses par klienti, kura, meklējot atbildes uz svarīgajiem dzīves jautājumiem, bija mainījusi reliģijas, – uzaugusi jūdaisma tradīcijā, pārgāja uz kristietību, vēlāk pētīja budismu. Tad meklēja dažādus guru, pievērsās dažādām meditācijas un jogas praksēm. Viņa centīgi sekoja katram no izvēlētajiem virzieniem, dažkārt nonāca pretrunās starp tiem un bija grūti apstāties, jo kādu galīgu gandarījumu un atbildes nekas nedeva. Viņa meklēja savu mītu, savu dzīves jēgu. Taču meklēja to ārpus sevis. Meklējot savu personīgo mītu viņa sekoja ārējās pasaules mītiem, nevis savas iekšējās pasaules izpētei un vajadzībām.

Ja kāds no ārpasaules man pasaka, ko darīt, tad viņš var dot man virzienu, nevis tā saturu. Sava personīga mīta atklāšana ir smags darbs, un nepietiek ar kādu ārēju zinību, pieredzes pārņemšanu. Ja kāds terapijā prasa: “Ko man darīt?”, tad labs terapeits teiks: “Es nezinu! ” Terapeits jau nevar pateikt, ko darīt. Man ir problēmas, jums ir problēmas, visiem ir problēmas! Bet mēs varam kopīgi izpētīt un domāt, ko darīt. Mēs varam analizēt sapņus, fantāzijas un dzīves likumsakarības, lai saprastu esošo problēmu vai grūtību būtību, t.i. pilnīgāk apzināties savu personīgo mītu. Tas ir solis uz iekšējo pasauli! Sapnis ir tā dzīves daļa, kuru nevaram mainīt. Fantāzijas, iztēli, domas varam, bet sapni nevaram kontrolēt. Bieži sapņi var būt biedējoši. Sapnis norāda, ka kaut kas svarīgs notiek tieši tavā iekšējā pasaulē. Tas nav Ego, tā nav apziņa, kas darbojas sapnī. Tas ir kas cits. Kas ir sapņu autors, kas rada sapņus?

Jungs savu personīgo mītu atrada, veidojot “Sarkano grāmatu”. Tas bija viņa veids, lai iepazītu, padarītu apzinātāku un mijiedarbotos ar savu iekšējo pasauli. Jungs zīmēja, pierakstīja savus sapņus un vīzijas diezgan ilgā laika periodā. Jungs šajā procesā piedzīvoja nozīmīgu personīgo pieredzi caur mītiskām figūrām aktīvajā iztēlē, caur sapņiem. Jungs iepazinās ar personīgo mītu, mijiedarbojoties ar sākotnējām “programmām” jeb arhetipiskajiem tēliem.

Ir viena svarīga lieta, runājot par personīgajiem mītiem par personīga mīta meklēšanu. Kam tas ir adresēts? Jungs teica: “Nesekojiet man! Neimitējiet mani! Meklējiet savu ceļu!” Personīgā mīta apzināšanās un sekošana tam ir iespējama, ja to darām priekš sevis un autentiski savā veidā. Ja mēs pieņemam ārējās pasaules virzienu vai imitējam kādu, mēs novirzāmies no savas dziļākās būtības un atkal sekojam kolektīvajiem mītiem. Personīgais ceļš ir ļoti individuāls, ko mēs saucam par individuāciju. Tas ir katra individuālās dzīves jēgas jautājumu un atbilžu ceļš. Atskatoties mēs varam saprast, kā mūs ir ietekmējuši apkārtējie cilvēki un  notikumi, kādas ir mūsu izdarītās izvēlēs un kāda ir šo notikumu ietekme tagad. Katram cilvēkam uz kaut ko ir lielāks “pievilkšanās spēks”.

M.Šteins saka – man patīk apmeklēt baznīcas dažādās valstīs, priekš manis tā ir kāda īpaša telpa, kurā varu pabūt ar sevi, savu iekšējo pasauli, pasaule, kas ir orientēta uz iekšējo, garīgo pasauli vairāk kā ārējo. Arī citus tas pievelk. Nav runa par to, kāda izvēle ir labāka vai sliktāka. Cilvēkus pievelk dažādas lietas, vietas un notikumi, jo cilvēki dzīvo atšķirīgos mītos. Analizējot to, kas ir tas, kas mani pievelk, kādus cilvēkus es piesaistu, kādi notikumi ar mani notiek, pamazām var apzināties, kādā personīgā mītā es dzīvoju un kāda ir manas dzīves nozīme. Apzinoties mēs iegūstam izvēli savas dzīves jēgas noteikšanā.

Dzīves jēga nav nekas abstrakts. Ir cilvēki, kas jēgu saskata rūpēs par dārzu vai bērniem un ģimeni, jēga var būt profesionālā attīstībā, rakstīšanā vai kādā citā ikdienas nodarbē. Dzīves jēga ir kaut kas pietiekoši “iezemēts” un konkrēts, kam cilvēks velta enerģiju un kas viņā rada sava dzīves ceļa nozīmīguma un “pareizības” izjūtu. To darot, cilvēks jūtas labi, rod saskaņu ar sevi un iegūst piepildījumus. Cilvēks piesaistās kādai nodarbei saskaņā ar to, kāda ir viņa “programma” t.i. personiskais mīts. “Programma” var būt arī destruktīva, tajā var būt daudz agresijas, šķelšanās un dusmas, bet, ja cilvēks to apzinās, tad šo enerģiju var virzīt attīstībā, nevis destrukcijā. Piemēram, revolucionāru un cīnītāju par demokrātiskam tiesībām enerģija, kas ienes būtiskas izmaiņas sabiedrībā, sākotnēji ir saistīta ar individuālo cilvēka “programmu”, kas varētu izpausties ļoti atšķirīgā veidā – gan destrukcijā, gan attīstībā. Cilvēces vēsturē ir revolūcijas, kuras nesušas daudz posta un ir revolūcijas, kas nesušas attīstību un drošību. Kopējā destrukcijas jeb izmaiņu enerģija abos gadījumos ir līdzīga, bet veids kā rīkojamies un rezultāts ir atšķirīgs. Pamatā tas ir vērtību un ētikas jautājums, kādā veidā mēs izmantojam savu enerģiju.

 

Mēs katrs esam atbildīgi par to, lai mūsu rīcība un lēmumi būtu ētiski!

 

Ja mēs sevī tiekamies ar ļoti spēcīgu destruktīvo enerģiju, tad tā ir mūsu atbildība transformēt šo enerģiju par mazāk postošu, sāpīgu un destruktīvu citiem cilvēkiem un pasaulei. Piemēram, vispostošākā destruktīvā enerģija ir karš, bet ir cilvēki, kas paveic labus darbus kara laikā, neskatoties uz to, ka kara destrukcija būtiski ietekmē ētisko rīcību. Cilvēks, kurš šādi spēj rīkoties nevis impulsīvi, bet saskaņā ar savām vērtībām, ir laimīgs. Tātad, apzināšanās pirms rīcības ir ļoti nozīmīgs faktors, lai cilvēks dzīvotu saskaņā ar personīgo mītu. Apzināšanās nozīmē saprast situācijas polaritātes, ko īsti Tu vēlies un atbilstoši rīkoties. Jā, protams, ne vienmēr apzināšanās ir patīkama, un bieži izvēles, kas jāizdara, ir ārkārtīgi sarežģītas, bet apzinoties, cilvēks dod sev iespēju pieņemt lēmumu saskaņā ar sevi.

Personīgais mīts nenozīmē, ka viss ir labi, brīnišķīgi un apgaismoti. Personīgais mīts ietver arī ēnas puses un “tumšos” personāžus, agresiju, destrukciju un naidu. Ja šīs spēcīgās enerģijas daļas patur kontaktā ar citām psihes daļām, t.i., apzinās, tad tās var tikt saturētas, un polaritātes var tikt integrētas, nepārņemot cilvēka rīcību. Apzinoties savas polaritātes un savu neviennozīmīgumu, cilvēks var rīkoties daudz apzinātāk. Būtībā cilvēka galvenais uzdevums ir dzīves laikā integrēt šos daudzos savas esības aspektus, t.sk. ēnas puses.

Transcendence ir filozofiska un reliģiska ideja par gara pasauli. Ja mēs sakām: “Būt transcendentam!”, tad domājam par kaut ko, kas ir ārpus un neatkarīgs no cilvēka dzīves ikdienas. Tas ir kaut kas pārcilvēcisks, metafizisks. Visās reliģijās ir stāsts par transcendento. Piemēram, budisms, lielā mērā radās kā reakcija uz hinduisma pārlieku transcendentālo fokusu. Budas pamata vērtības bija līdzjūtība, un tā ir arī pamata arhetipiskā vērtība, t.i., tā piemīt visās tautās un reliģijās. Bet kā mēs piedzīvojam transcendentālo individuālā līmenī, mūsu iekšējā pasaulē? Šī tēma ir ļoti jungiāniska, un jungiāņi savā ziņā specializējas, pētot transcendences piedzīvošanu cilvēka dzīvē. Transcendentais faktors cilvēka dzīvē dažkārt ienāk kā eņģeļa pieskāriens, kā kaut kas negaidīts vai nenotverams, un viens no klasiskiem veidiem jungiānismā, kā pētīt transcendento, ir sapņi. Jungs runāja par divu veidu sapņiem: Lielie sapņi un Mazie sapņi. Mazie sapņi ir ikdienas sapņi, kuros atspoguļojas aktuālie notikumi, mūsu reakcijas uz ikdienas pasaules notikumiem un cilvēkiem, kuri ir apkārt, kā arī mūsu pašu psihes personāžu mijiedarbība. Un tad laiku pa laikam mēs redzam Lielos sapņus. Tie ir sapņi, kuros ir kaut kas ārpus ikdienas, un tajos mēs jūtam kādu īpašu vēstījumu, kas var būt pilnīgi negaidīts un pārsteidzošs. Gandrīz visiem klientiem, ar kuriem esmu strādājis, vismaz viens sapnis ir bijis Lielais. Domājot par šiem sapņiem, par to tēliem, notikumiem un vēstījumu, vienmēr ir sajūta, ka pieskaries kādai īpašai pasaulei. Tā ir tikšanās ar arhetipisko un transcendentālo. Šo sapņu gaisma ir transcendences atspīdums, kurā atspoguļojas mūs psihes centrs, Patība. Tas ir kā hindu reliģijā Bindu punkts vai mandalas centrs. Tā ir gaisma, ko radiet jūs paši, un gaisma, kas rada jūs. Gaisma, kas ir priekš jums. Tas ir jūsu enerģijas avots.

 

Lielie sapņi nedod visas atbildes, bet tie darbojas kā iekšējais pavadonis un kompass, kas palīdz pieņemt lēmumus.

 

Apziņa nāk no neapzinātā, un bezapziņa ir galvenais apziņas resurss. Mūsu mistiskā pieredze palīdz apziņai nonākt kontaktā ar bezapziņas visdziļākajām enerģijām, kas cilvēkiem dod iespēju iegūt skaidrāku savas Patības izjūtu un dzīvot lielākā saskaņā ar sevi, savām individuālām vērtībām, savu unikalitāti. Unikalitāti nevis narcisma kontekstā, bet dziļā saistībā ar sevi un apkārtējo pasauli, vienlaicīgi saglabājot gan savas autonomijas, gan kopības ar cilvēci un dabu izjūtu.

 

Analītiskās terapijas telpa ir drošā temenoss telpa, kur var piedzīvot un izpētīt savu personīgo mītu, tikties ar transpersonālo sevī. Dodiet sev iespēju izpētīt savu iekšējo pasauli, izprast savas dzīves jēgu un dzīvot daudz apzinātāku dzīvi!

 

Sagatavoja Ieva Lāss, 2017.gada augustā.

 

 

[1]Ehnatons (angl. – Akhenaten), sākumā pazīstams kā Amenhoteps IV, bija 18. dinastijas Ēģiptes faraons. Viņš ir galvenokārt zināms ar savu mēģinājumu ieviest Ēģiptē monoteisku reliģiju atonismu — Atona godināšanu.
[2]Detalizētāk ar psihes struktūras shēmu Junga analītiskajā psiholoģijā var iepazīties Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrības mājas lapā https://www.jungabiedriba.lv/junga-analitiska-psihologija/