Šīs dienas kaimiņu republikā Latvijas jungiāņu grupai bija nozīmīgas.

Šveices analītiķis un mūsu skolotājs- autoritāte Myrray Stein ar siltiem ceļa vārdiem pasniedza diplomu Latvijā pirmajai Junga analītiķei Gintai Teivānei, sakot, ka 15 gadus atpakaļ ieviestā “Router” programma devusi pirmos “augļus”  Latvijā. Cerīgi, ka 2018.gada pavasarī Gintai kā analītiķei pievienosies Inese Ruka un Ramona Gredzena.

Ar lielu lepnumu pārējās kolēģes klausījās Ineses Rukas uzstāšanos starptautiskajā konferencē “Attiecības ar autoritātēm: izaicinājumi un ieguvumi”, kas notika Viļņas universitātē, pulcinot plašu auditoriju. Ineses prezentācija bija saistīta ar “Autoritāšu tēliem latviešu kultūrā”, kas izraisīja interesi pārējo kolēģu vidū.

Analītiskā Psiholoģija lielā mērā balstās uz K.G.Junga dzīves pieredzes,  pašnovērojumiem, iekšējās pasaules, dziļāko dzīļu pētījumiem, insaitiem, sapņiem, impulsiem, vīzijām fantāzijām. Gan savu, gan savu pacientu.

Myrray Stein vienu no savas uzstāšanās daļām veltīja Ego- Patības ass kā pieredzes fenomena atspoguļojumam individuācijas procesā otrajā dzīves daļā. Savu personīgo pieredzi pazaudētās dvēseles meklējumos un atrašanā Jungs “Sarkanajā Grāmatā” apraksta , komentējot Dzenbudisma mūka un mākslinieka Tenshō Shūbun 10 bildes. Pēc attiecību pārtraukšanas ar Freidu, Jungs jutās apjucis, bieži uzdodot sev jautājumu : “Kas es esmu, kam ticu, vai man zem kājām ir zeme, kas ir man mīts “? Patības, dzīves instinkta meklējumi bildēs atspoguļoti kā “vērša ”pazaudēšana un atrašana- kā pētījumu process. Kad mēs pazaudējam savu dabīgo instinktu, tas ir līdzīgi “izdegšanai”, kad nav dzīves enerģijas. Myrray Stein aizrautīgi sāk stāstīt:  Sākotnēji jaunais vīrietis, kurš pazaudējis savu lielāko lepnumu – vērsi, izmisumā un vientulībā klīst caur mežiem; augšā- lejā, tumsā, kur plaši plūstošas upes un kalni, viņš pārbauda daudz taku, meklē un nevar atrast savu vērsi. Tad viņš atrod pēdas, pazīmes simbolus upes krastā zem kokiem, arī dziļi kalnos redzamas nepaslēpjamas pēdas. Sākumā vīrietis ierauga vērsi tikai pazibam garām, viņš dzird lakstīgalu dziedam, silda saules stari. Ieraugot, aptverot vērša lielumu, viņam tas jāsagūsta, tur vajadzīgs milzīgs spēks, viņam piemīt cīņas gars, nenogurdināms gribasspēks, un viņš spēj pārvaldīt kalnus augstu virs mākoņiem. Vedot, pieradinot vērsi, tas kļūst dabiski maigs, pakļāvīgs saimniekam, jo saimnieks ir spēcīgs, labi trenēts. Jājot uz vērša mājās, vīrietis spēlē flautu, viņš lēnām, flautas skaņu pavadībā atgriežas mājās, un tas, kurš dzird šo melodiju, pievienosies. Vērsis ir integrēts, nav atdalīts no cilvēka, viņš nedominē pār cilvēku. Tad vīrietis, svētlaimes pārņemts nomet virves un skatās uz kalniem, arī vērsis var atpūsties. Bet tad iestājas tukšums; virve, vērsis, cilvēks- vienlīdz pieder tukšumam. Apjausma, ka virs liesmojošas uguns sniegpārsla nevar izdzīvot, un šis prāta stāvoklis nāk no seno senču gara. Iestājas individuācijas procesa vēlīnā fāze. Piedzīvot pilnību, arhetipālo Patību, tā ir mistiska pieredze, uz mirkli pazūd gan Ego, gan Patība, tā ir numinozā pieredze. Ir jāatgriežas pie pirmavotiem. Klejojot īstumā ar un bez bažām, upe tek mierīgi uz priekšu, un ziedi ir sarkani: un šādi ir redzēt dzīvi no Patības. Budisti saka- ciešanu aplis ir pārtraukts, nav ne vēlmes, ne kāres, un cilvēks ir tīra aina.  Pēdējā bildē redzams vīrietis, kurš brīvi  nolaistām kailām rokām nonācis tirgū, viņš ir noputējis, bet plaši smaida, un tas ļāvis uzziedēt kokam….Ir stabils pamats zem kājām. Individuācijas process noslēdzas caur gudrību. Ego- Patības ass ir svētību dodoša.

Skaidrs ir viens, ejot meža biezoknī un meklējot vērsi, nepalīdz domāšanas funkcija, secināja Jungs. Tādēļ šī iekšējā pieredze viņam ir tik piesātināta jūtām. Dvēseles figūrām vienmēr ir autonoma dzīve, ko nevar kontrolēt Ego. Jungs cilvēka iekšējo pasauli sauc par objektīvo psihi, ko daudzi nesaprot.

Darbu ar “vērsi”- kā Dvēseli, Patību, Jungs “Sarkanajā Grāmatā “ atspoguļo kā “nakts-jūras ceļojumu”, sižetu no grieķu mitoloģijas( foto no SG ): saule ceļo naktī apakšzemē, lai uzlēktu apziņā, bet, apakšzemē slēpjas briesmonis, kur š var uzbrukt un aprīt, tāpēc tas ir nāves tēls. Pirms rītausmas parasti ir tumšākā iznīcības stunda, kad domas var būt  visbiedējošākās. M. Stein sacīja, ka tieši tad cilvēki biežāk izdara pašnāvības. Jāsagaida saullēkts, bet tā var būt cīņa.

Tā kā šie dziļie iekšējie procesi saistīti ar jūtām, cilvēkam jāuzmanās iekrist garastāvoklī. Bet svarīgi ir strādāt ar aktīvo iztēli, kontaktēt ar saviem iekšējiem tēliem, iegūstot vienlaicīgi distanci no tiem; ir labi, ja “briesmoni” var uzzīmēt, uzgleznot, uzlikt smiltīs, šo tēlu izvest gaismā, tad tas kļūst par objektu, un tā ir atbrīvošanās.

Myrray Stein uzsvēra, ka Ego- Patības ass nodibināšanā svarīgu lomu Jungs piedēvēja  transcendentai funkcijai, kuras ideju vēlāk attīstīja viņa kolēģis-sekotājs E.Neumann. Viņš sastrukturējis, sasistemeatizējis Junga pieredzi un gājis soli tālāk. Transcendentās funkcijas loma ir būt “tiltam”, lai varētu vērot gan Ego, gan bezapziņu. Jungs un Neumann zināja, ka ikviens var redzēt, ikviena cilvēciskā pieredze var būt arhetipiska, numinoza, mistiska. Pārdabisko, klātesošo ( dievišķo) pieredzi var piedzīvot visi, dažādu reliģiju cilvēki. Taču, ja cilvēks dzīvo tikai Ego līmenī ar savu reliģisko pieredzi, viņš nevar piedzīvot numinozo. Vēlmes un vajadzības nāk no materiālās pasaules, ķermeņa ķīmijas, bet arhetipālās figūras, tēli nāk no gara, jo aiz psihes ir gars. Ko cilvēki dara ar savu mistisko, numinozo pieredzi? Tā var aizvest regresā, cilvēks var aizbēgt, negribēt būt dzīvē, atgriezties pie Mātes kā veselā ( piem., narkomāni). Otrs virziens- konstruktīvais, kad cilvēki kļūst aktīvi, grib mainīt pasauli, padarīt to labāku ( piem., viduslaikos šādi cilvēki būvēja klosterus, slimnīcas). Kā cilvēciskas būtnes mēs mantojam Dieva dāvanu- esam kā “kanāli”, caur kuru atspoguļojam Dievu. Tātad, transcendentai funkcijai attīstoties, ir iespēja tuvoties arhetipālajam un Patības laukam. Bez šīs numinozās pieredzes nav individuācijas. Jungs sacīja, kad pasaule un psihe tuvojas viens otram, tā ir sinhronizācija. Neumann, savukārt formulēja šo ideju sekojoši: ka Ego otrajā dzīves pusē tuvojas arhetipālajam laukam, ka ir cieša saikne starp Ego un Patības arhetipu, psihe un pasaule ir apvienojušās, nav separācijas.

Konferences, kura bija veltīta “autoritātēm”, ietvaros M. Stein nolasīja interesantu lekciju par “Briedumu kā iekšēji vērstu virzību jeb Patību kā gala autoritāti”.

Šo jautājumu lektors atspoguļoja caur savas iekšējās, individuālās balss meklējumiem. Jāuzdod sev jautājumi: kā skan mana iekšējā balss, vai to dzirdu vai pazīstu, kur ir autoritātes balss varas skalā, kā skan šīs ārējās balsis un mana balss, salīdzinājumā ar citiem, vai es atkārtoju tikai vecāku, vai citu- politisku, kultūras autoritāšu teikto, kā starp šīm balsīm es iearanžēju savējo? Atklāt savu balsi nav viegls uzdevums, un pēc M. Steina teiktā, nav gala atbildes, bet šie jautājumi jāuzdod dienu no dienas. Šo jautājumu sev uzdeva arī Jungs “Sarkanajā Grāmatā”.

Ceļā uz briedumu var izdalīt trīs pakāpes:

1. Māte- kad esam mātes ķermenī, autoritāte ir tā, no kuras esam atkarīgi, bezapziņa identificējas ar mātes kontekstu.
2. Tēvs- tev ir pienākumi, tu esi saistīts ar struktūru, organizācijām, tevi var gan sodīt, gan apbalvot.
3. Individuālais- dzirdēt savu balsi, klausīties sevī.

Ar māti saistīto materiālo apziņu saucam par momarhiju, jo cilvēka dzīves sākumā māte vai cita aprūpes persona dominē, esam atkarīgi no viņas. Bērna projekcija uz vecāku ir pati pirmā. Dažreiz cilvēki paliek šādu autoritāšu līmenī ilgi, balstoties uz uzskatu- tā ir jābūt, jo vienmēr tā ir bijis. Es daru to, ko mamma atzītu par svarīgu. Daļa no momarhijas ir Patības projekcijas uz harizmu, tradīciju ( tādas autoritātes kā Hitlers, Mao), bet drošība un aizsardzība ir atkarīga no kāda, indivīds paliek kā bērns sistēmā- mātes komplekss, kas pamatojas Mātes arhetipa noteikumos.

Otrā fāze ir “tēva ”jeb likumu fāze, kad šiem likumiem ir spēks- nonmarhija. Tā ir patriarhāla, tās ir senču- kultūras tradīcijas, kas pastāv virs indivīda. Mozus atnesa likumus izraēļu tautai, kas bija Dieva likumi. Tā ir racionālo likumu autoritāte- legālā, tradicionālā. Ir sekas, ja likumus neievēro, un šis princips ir demokrātiskas sabiedrības pamats. To, ko nevar realizēt, to projicē uz āru, piem., apspiestās, instinktīvās vēlmes; ja tās neievēro, ar to karo, tie ir savādāki ( “grēkāži”); katrā ģimenē ir savs problēmu cilvēks. Neumann sacīja, tāpēc svarīgi ir strādāt ar “Ēnu”. Šāda cilvēka attīstība, kad autoritāte ir sistēmā un likumos, pastāv līdz vidus posmam.

Trešā fāze ir krīze jeb anarhija, kad autoritāte ieiet no ārpuses un paliek indivīda Ego, katrs ir par sevi. Likumi ir cilvēku izdomāti ierobežojumi, kas neder katrai situācijai, kad sistēma nestrādā manā labā. Tas ir pusmūža krīzes laiks, kad uzdodam jautājumu- vai es varu darīt to, kas patiešām man vajadzīgs. Tā ir liminalitātes fāze, kad varam eksperimentēt; tas ir izplūdis stāvoklis, kad nav vadības, līdera, tas ir “sliekšņa ”stāvoklis. Šeit bīstamība ir iesprūst Ego vai Patības inflācijā, kad iepriekšējais izjucis, un cilvēks nezin, kur virzīties. Ir jāapstājas, jāieklausās, jāierauga, kas var parādīties no Haosa; svarīgi ir “ļaut notikt” ( wu-wei) darbībai bez darbības psihē, atvērt durvis domām, jūtām, atļaut ienākt jauniem impulsiem, jūtām..

Ceturtā- tao-arhhy fāze, jeb individuālā opozīcija, divu pretstatu saspēle. Tā darbojas Ego- Patības ass; “tao”ceļš ir Patības ceļš, kad Ego seko Patībai. Bezapziņā ir pretstatu sistēma, kas savstarpēji mēģina cīnīties vai salāgoties. Ego ir kā maza laiviņa virs jūras, apakšā ir straumes, un laiva šūpojas līdzi straumēm; sistēma balansējas, ja tas padarīts apzināts. Šo darbu Jungs nosauca par transcendento funkciju jeb saikni starp Ego un Patību. Tas ir jautājums par iekšējā dialoga kapacitāti jeb atbrīvošanos pašam saviem spēkiem, drosme būt pašam. Individuācija- nozīmē klausīšanos paša iekšējā procesā, kas ir tie “pasažieri ”tev apkārt, kas ir lietu jēga, sinhronitāte. Iekšējā, slēptā garīgā autoritāte parādās no šī dialoga. Ir svarīgi nonākt dialogā ar citu; no dialoga izriet attiecības, bet no attiecībām- virziens. Patības sajūta iekļauj abas lietas no dialoga ar citādo. Lai nobriestu, cilvēkam ir svarīgs dialoga līkumotais “ dao “ ceļš.

Rakstu sagatavoja Junga analītiķe Ginta Teivāne.