Foto no personīgā arhīva – Līgas Purmales glezna

Guna Berga
Junga analītiskā psihoterapeite
22.04.2020.
 
 

Pārdomas miglas zonā

Visi mēs šobrīd esam pasaules krīzē, un ikviens to piedzīvo atšķirīgi, būdams katrs savā pārejas jeb liminālajā telpā, kas savā ziņā ir arī mums visiem kopīga. Tā ir telpa un laiks, kur iepriekšējā, ierastā kārtība vairs nav stabilitātes garants, un jaunā vēl nav tapusi. Atrodamies it kā starp diviem tāliem krastiem, miglā, kas nenoteiktības dēļ raisa spriedzi.

Ja ārpuskrīzes laikā cilvēka apmierinātību ar dzīvi bieži vien ir traucējusi duālistiska pasaules uztvere, kas caur šķelšanu radījusi pretstatus, tad tagad tā ir īpaši saasinājusies. Mūsdienu cilvēkam vispār ir raksturīgi tērēt gana daudz enerģijas, lai uzturētu cīņu to abu starpā kā ārējā tā iekšējā pasaulē. Problēma sakņojas nespējā ieraudzīt pretstatos slēpto vienotību, paradoksalitāti, kurā abas puses var tikt uztvertas kā komplementāras un tiesīgas uz pastāvēšanu. Ja cilvēks ir spējīgs pietiekami ilgu laiku noturēt šos pretējos impulsus, nelēkājot no viena uz otru, iespējams, var nākt risinājums jauna “trešā” veidolā. Paradoksalitāte dod iespēju iziet ārpus paša noliktajām robežām. Kā teicis K.G.Jungs – “Dzīve vienlaikus ir gan absurda, gan pilna nozīmes. Ja par vienu tās daļu nepratīsim pasmieties, bet par otru – nopietni padomāt, tā kļūs nožēlojami vienmuļa un viss liksies sīks, dzīvē būs maz jēgas un arī maz nejēdzību.”

Šodien to nākas piedzīvot ik uz soļa. Tā vietā, lai apskautu sev tuvo un mīļo cilvēku, mēs distancējamies. Psihē īssavienojums un dzirksteles.

Par pretstatiem un šodienas situāciju domājot, nāk prātā enantiodromijas jēdziens (etimoloģiski enantios – pretstats, dramein – skrienošs). Šo terminu Jungs pārņēma no sengrieķu filozofa Heraklīta, kurš esot teicis, ka “no dzīvā veidojas mirušais, no mirušā dzīvais, no jaunā vecais, no vecā jaunais, no nomodā esošā dusošais, no dusošā nomodā esošais…” Ideju par jebkuru pretstatu būtībā esošu potenciālu pārvērsties no viena otrā Jungs pārnesa uz psiholoģiju. Ja apzināto dzīvi lielā mērā nosaka kāda vienpusēja tendence, tad bezapiņā ar laiku nostabilizējas spēka ziņā līdzvērtīga kontrpozīcija. Sākotnēji tai nav pieejas apzinātai izpausmei, taču ar laiku tā mēdz pārraut apziņas kontroles aizliegumus. Būtībā enantiodromijas jēdziens stāsta par kompensācijas principu Junga analītiskajā psiholoģijā.

Ja mūsu Persona (maskas, lomas) nodrošina mijiedarbību starp indivīdu un sabiedrību, veidojot cilvēka sociālo identitāti, tad savukārt Ēna ir personības nepieņemtie un noraidītie aspekti, kas bezapziņā veido kompensatoru struktūru. Dažkārt šī sociālā identitāte sķiet tik jauka, skaista, gudra, varonīga…, ka ar to gribas identificēties, savukārt Ēnu iluzora līdzsvara uzturēšanai projicēt uz citiem. Un tad kādā brīdī pienāk kārta enantiodromijai. Šie procesi ir neapzināti, bet iespējams, ka šodienas krīzes ikdienas dzīvē esam nonākuši pie tā, kas iepriekš ir ticis slāpēts – pie būšanas mājās, ģimenēs, pie intraversijas, pieticības, radošuma,…

Līdzīgā veidā šajā pārejas laikā piedzīvotais aizved līdz sinhronitātes jēdzienam, ko Jungs, savulaik iedvesmojoties no Einšteina par laika un telpas sakarību relativitāti un to psihisko nosacītību, vēlāk kopā ar fiziķi Pauli noformulēja 3 pamattēzēs: meaningful coincidence – vienlaikus notikumi ar kopīgu jēgu; acausal connection – necēloņsakarīga saistība; numinosity – ārpuscilvēciskā pieredze.

Tāda esence jeb visa sāls. Ja pameklē tuvāk, arī var atrast:
“Sāls.
Mīloša roka ir sālījusi skolas ēdnīcas makaronus. Trīs kompotu nepietiks, lai no mutes pagaistu stiprās jūtas. Divas trešdaļas atstāj šķīvī un laidies prom.
Iemīlējušies sētnieki kaisa uz ietvēm sāli, visu ceļu tas ēd tavu zābaku ādu. Apaļas kupenas ceļmalā satupušas kā mazas baznīciņas, gaida, kad tajās sāks zvanīt sniegpulkstenīši.
Maigas zvanu skaņas mūs sasniedz svētdienas rītā, kad esmu nolaizījis visas pasaules sāli no tavām krūtīm. Tu piecelsies, noslaucīsies un paņemsi plauktā grāmatu, kurā pantu rindiņas garas kā makaroni –
iemīlējušies dzejnieki raksta dzejoļus, garus un juceklīgus. Lasi no sākuma, lasi no beigām, saprast nevar nekā, tikai sagaršot – pudu pudiem tajos sakaisīts sāls.”
/K. Vērdiņš/

Jēgu, kas visa iepriekš rakstītā atslēgas vārds, tikai katrs pats var piedzīvot. Savukārt jēgpilnā sakritība balstās uz arhetipiskiem pamatiem. No vienas puses sinhronitātes piedzīvošana mūs šodien ieved kolektīvajā traumā, no otras – dod iespēju rast un apzināt resursus caur dziļo kopību un piederības izjūtu, jo kolektīvās bezapziņas līmenī mēs esam vienoti.

Tā kā šajā laikā iepriekšējās psihiskās aizsardzības pilnvērtīgi vairs nedarbojas, tad vairāk mēdzam nonākt arhetipu laukā. To ir ļoti daudz, un mēģinājumi tos saskaitīt varētu līdzināties jaunas astroloģijas radīšanai. Pieminēšu tikai dažus, kas manuprāt, šopavasar ir uznākuši uz skatuves.

Ne tikai lielu un globālu pārmaiņu laikā, bet arī individuālās dziļās krīzēs cilvēki bieži vien piedzīvo t.s. Apokalipses arhetipu. To dziļi pētījis un aprakstījis E. Edingers, analizējot Bībeles tekstus, it īpaši Atklāsmes grāmatu, no analītiskās perspektīvas. Citēju: “… īsumā grandiozā šī arhetipa paradīšanās ir nekas cits kā apziņas tikšanās ar Patību. Protams, ka šis arhetips izpaužas un tiek piedzīvots dažādi, un atkarībā no tā, vai to piedzīvo indivīds vai grupa, tas ir ārkārtīgi nozīmīgs notikums, kas var noteikt pasaules pamatu satricinājumu. Tajā arī atklājas Apokalipses arhetipa būtība – iepriekšējā pasaule sagrūst, un tās vietā nāk jaunā”. Arhetipa jēga atklājas vārda etimoloģijā – atklāt, atsegt paslēpto – un līdzīgi kā citi arhetipi saistīts ar savstarpēji saistītu tēlu sarežģītu simbolisku sistēmu. Tas daudz sastopams mākslā, literatūrā, sapņos sekojošā veidā: 1) atklāsme, kas saistīta ar transpersonālu tēlu plūsmu uz apziņu, 2) tiesa, kas parādās kā pēkšņa un dziļa Ēnas piedzīvošana. Cilvēks, kas ar to bijis pazīstams attālināti vai intelektuāli, jūtas satriekts, 3) sods un sabrukšana, kas saistīta ar transformācijas mokām, 4) jaunā pasaule – mandalas, krusti u.c. tēli, kas norāda uz saikni ar Patības arhetipu un tā vienotību.

Zinu, ka šajā laikā daudzi cilvēki pieredz šāda satura sapņus – ar kara ainām, ugunsgrēkiem, zemestrīcēm, vardarbību, notiesāšanu, kas ir ļoti biedējoši. Tie var būt saistīti ar autoritātes jeb varas kompleksu aktualizēšanos dotajā kontekstā. Cilvēkiem un tautām, kas dzīvojuši autoritārā režīmā šādi kompleksi ar bailēm centrā ir bieži sastopami. Tas nav ne labi, ne slikti. Šis motīvs vērojams daudzu tautu pasakās par varoņgaitām. Varonim ir jāuzveic milzis, kas parasti ir liela izmēra, to enerģija tiek lietota galvenokārt fiziskam spēkam, mazāk vietas atstājot apķērībai un elastīgumam. Aktuālajā situācijā milžu spēks piemīt sīkbūtnēm, kas tomēr nav īpaši apķērīgas – vīruss var izdzīvot tikai šūnā, bet izraisot letālu slimības iznākumu, tas iet bojā līdz ar saimnieku. Mēs savukārt fokusējamies uz vājāko posmu vīrusa spēkā.

Krīzes piedzīvošana neizbēgami saistīta ar zaudējumiem – draudošiem, reāliem, simboliskiem. Tas saistīts ar skumjām un sērošanas procesu, no kā noteikti nevajadzētu izvairīties.

Šī krīze primāri ir skārusi mūsu fiziskos ķermeņus, dzīvības laupot caur vitalitātes atņemšanu nosmokot. Ķermenis simboliski ir saistīts ar mātišķo, htonisko aspektu. Mūsu zemes miesa jau sen ir slima, taču simptomi nav tikuši ievēroti. Jungs uzskatīja, ka psihei piemīt autonoma pašdziedināšanās spēja un tieksme uz pilnību. Viss dziedināšanas process balstās uz arhetipu enerģiju, kas satur sevī milzīgu atjaunošanas potenciālu. Tāpēc arī Dziednieka arhetips būtu pieminēšanas vērts. Tā izcelsme meklējama sengrieķu mītā par ārstniecības dievu Asklēpiju, kurš savu nemirstību ieguva, pateicoties īpašajām spējām ne tikai smagi saslimušos izārstēt, bet arī dažu labu no mirušajiem piecelt. Pirms savā dziednīcā Epidaurā ārstēt citus tā sauktajā inkubācijas procesā viņš bija dziedinājis pats savus smagos ievainojumus. Asklēpijs ar saviem atribūtiem – čūskas apvīto kausu joprojām ir medicīnas simbols mūsdienās. Kā jebkurš cits, arī Dziednieka arhetips ietver sevī pretstatus – veselo un ievainoto daļu. Lai patiesa dziedināšana notiktu – pacientu, klientu, valstu un pasaules, svarīgi būt kontaktā ar sevis paša ievainojamību. Otra pieņemšana nav iespējama bez sevis paša pieņemšanas. Savukārt nebūdami ievainoti, mēs nekad nevarētu sastapties ar dziedināšanas milzīgo spēku.

Arhetipu piedzīvošana var būt neizbēgama – biedējoša un bagātinoša vienlaikus, taču palikšana pilnīgā to varā izeju no krīzes visdrīzāk neveicinās. Arī manā praksē terapeitiskās attiecības ar klientiem turpinās, un līdzās dzīļu psiholoģijas redzējumam bieži vien klāt nāk arī krīzes terapijas elementi. Pandēmijas laikā neviens no mums nevar būt ārpus krīzes, kas būtībā ir vispārcilvēciska pieredze un viens no veidiem, kā tiek piedzīvota cilvēka attieksme un saistība ar dzīvi un pasauli kopumā. Katra krīze, ko piedzīvojam, aktualizē iepriekšējās krīzes – identitātes, attiecību, vecumposmu, – atmiņās ataust iepriekšējie zaudējumi; sapņi aizved uz agrākiem laikiem – pusaudža gadiem (kā īpaši nozīmīgu transformatīvu posmu cilvēka dzīvē), bērnību. Neatrisinātie, neintegrētie jautājumi līdzās galā tikšanas pieredzes potenciālam.

Mūsdienu krīzes intervences fokuss ir vērsts uz katra paša iekšējiem resursiem, atbalsta sistēmu un pozitīvas krīzes dinamikas veicināšanu, proti, ilgstošu neiestrēgšanu kādā no tās fāzēm – šokā, noliegumā, dusmās, vainošanā, vilšanās, depresijā, risinājumu meklēšanā. Tai pat laikā krīzes izpausmes nav slimīgas vai nepareizas, tāpēc tās nav jākupē, jo kā stabilitātes un jēgas izjūta tā jēgas zudums un haosa piedzīvošana ir dzīves attīstību nosakošas sastāvdaļas, un neviena emocija, ko jebkad piedzīvojam, nevar būt nepareiza. Cilvēki šodien tiek aicināti saglabāt dienas režīmu, ievērot secīgu darba, atpūtas, sevis pilnveidošanas procesu maiņu, koncentrēties uz tagadni un lietām, ko paši ir spējīgi kontrolēt.

No Junga analītiskās perspektīvas tas nozīmē mūsu apziņas centra Ego stabilizēšanu iepretī totālas inflācijas draudiem. Ar inflāciju saprotot tādu cilvēka stāvokli, ko raksturo tālu no realitātes esoša identitātes izjūta. Tas notiek tad, ja Ego, uzņem sevī pārāk daudz bezapziņas satura, un nespējot to diferencēt, identificējas ar arhetipiem.
Mēs esam dažādi – tai skaitā no Ego spēka (nejaukt ar egoismu, egocentrismu) un apziņas brieduma pakāpes, tātad arī krīzi piedzīvojam atšķirīgi.

Sapņu analīze jebkurā laikā ir analītiskās psihoterapijas stūrakmens. Sapņi ir viens no veidiem, kā bezapziņa kontaktē ar apziņu, to veidošanos nosaka Patības arhetips ar mērķi kompensēt nomoda Ego vienpusīgumu. Tie runā simbolu valodā, kuru iespēju robežās būtu vēlams sadzirdēt. Tie nedod gatavas atbildes, drīzāk paver iespējas palūkoties ārpus ierastā. Sapņa Ego tiek dota iespēja risināt problēmas, kas nav bijušas pa spēkam nomoda Ego. Tie arī piedāvā darbu sapņotājam – sapņus pierakstīt, ļauties sapņu tēlu asociācijām radiālā veidā, paplašināt ar amplifikāciju – pasaku, mītu, mākslas darbu palīdzību; uzzīmēt vai vēl kādā citā veidā iedzīvināt. Varbūt izstāstīt cilvēkam, kuram uzticaties un kurš nesteigsies jūsu sapņus skaidrot.

Palīdzoša šai laikā var būt arī dienasgrāmatas rakstīšana, gleznošana, zīmēšana. Ja jūtaties pavisam nelāgi, zīmējiet pretstatus – dienu un nakti, dienvidus un ziemeļus… vienojošā mandala pati atnāks.

“Katra laikmeta uzdevumi ir atšķirīgi, un tikai retrospektīvi ir iespējams izprast, kam neizbēgami vajadzēja notikt un ko varēja novērst. Svarīgs ir katrs indivīds, kurā katrā nobriest lielas pārmaiņas, un visi pasaules vēstures pavērsieni kā milzu vilnis, kopsumma uzplūst no visiem avotiem reizē. Mēs savā vispersonīgākajā, vissubjektīvākajā eksistencē esam ne tikai pasīvi sava laika liecinieki, tie, kuri cieš no vēstures notikumiem, bet esam arī vēstures veidotāji”. (K.G. Jungs)

Mēs nezinām, kad šī migla kritīs un kas tad atklāsies. Unikāla, individuāla pieredze vienlaikus ar kolektīvajā bezapziņā daudzkārt piedzīvoto…