Salīdzinot cilvēka psihi ar saules sistēmu, varam iedomāties, ka Zeme ir Ego
Kosmiskajā telpā ap to atrodas dažāda izmēra debesu ķermeņi jeb līdzībās runājot, kompleksi bezapziņas telpā.
Ne vienmēr cilvēki rīkojas saskaņā ar loģiskiem apsvērumiem, savām interesēm, vērtībām vai gribu. Vēlme saprast šo mazāk racionālo cilvēka dabas pusi pamudināja Jungu ķerties pie praktiskām zinātniskām metodēm, lai pētītu cilvēku emocijas un fantāzijas, beigu beigās ziedojot tam visu savu mūžu. Tajā laikā cilvēka iekšēja pasaule bija terra incognita, un Jungs pamazām atklāja, ka tā ir apdzīvota. Savos pētījumos viņš izmantoja zinātnisku instrumentu – Vārdu asociatīvo eksperimentu un noformulēja savu kompleksu teoriju, kas ir viens no svarīgākajiem ieguldījumiem bezapziņas struktūras izpratnē. Salīdzinot cilvēka psihi ar saules sistēmu, varam iedomāties, ka Zeme ir Ego.
Saskaņā ar Junga analītisko koncepciju
komplekss ir emocionāli uzlādēts tēlu un ideju kopums, kas formējas ap personīgu pārdzīvojumu.
Tas sastāv no asociatīviem tēliem un sastingušām atmiņām par traumatiskiem momentiem, kas izstumti bezapziņā un ir grūti pieejami Ego. Emocijas saista dažādos kompleksa asociatīvos elementus un kā līme satur tos kopā. Komplekss sastāv no kodola un daudzām sekundāri konstelētām asociācijām. Centrālajā daļā atrodas reālās psihotraumas tēls un tai tuvu stāvošā iedzimtā arhetipiskā daļa. Šis dubultais kodols aug, vācot ap sevi asociācijas nereti pat visas dzīves garumā. Piemēram, ja sievietei kāds vīrietis ar skaļu, pavēlošu balsi, intensīvām emocionālām reakcijām atgādina viņas tēvu, viņš izraisa sievietei Tēva kompleksa konstelāciju (aktivizēšanos). Ja kontakts ar šo vīrieti ir regulārs, tad jaunais materiāls pievienojas kompleksam. No vienas puses šī sieviete cenšas izvairīties no šādiem cilvēkiem, bet no otras puses viņa jūt irracionālu vilkmi pie tiem. Otra kompleksa kodola daļa ir arhetipiska. Vecāku kompleksa gadījumā tas ir attiecīgi Mātes arhetipa vai Tēva arhetipa tēls – tēls nevis no personīgās pieredzes, bet no kolektīvās bezapziņas. Tādējādi,
kompleksos mijiedarbojas personīgā un kolektīvā bezapziņa.
Pārdzīvojums rada emocionāli piesātinātu tēlu-atmiņas, kas asociējas ar arhetipisko tēlu, saplūst ar to un sastingst vairāk vai mazāk pastāvīgā struktūrā – kompleksā. Šī struktūra satur noteiktu enerģijas daudzumu, ar to var asociatīvi saistīties arī citi tēli, veidojot tīklu. No kurienes kompleksiem šī enerģija? No arhetipiskā kodola un no jaunām traumām, kas asociatīvi to papildina. Ja komplekss nav apzināts, tas darbojas autonomi, nepakļaujoties Ego kontrolei. To aktivē noteikti apstākļi – palaidējmehānisms, pateicoties kam, tas ielaužas apziņā un pārņem Ego funkcijas. Jo spēcīgāks komplekss, jo vairāk tas ierobežo Ego izvēles brīvību. Reizēm cilvēki to pamana (“tas it kā nebiju es”), bet bieži nemaz neapzinās, ka kompleksa noteiktā uzvedība ir izgājusi ārpus Ego robežām. Saistībā ar Junga teoriju cilvēks nevar būt bez kompleksiem, bet atšķirīga var būt to apzināšanās pakāpe.
Junga analītiskā psihoterapija ietver sevī kompleksā “iesaldēto” tēlu-atmiņu “sasildīšanu”.
Tā cenšas atklāt kompleksus un iznest tos apzinātā refleksijā ar Ego. Terapijas gaitā cilvēks iepazīst savus kompleksus, to konstelācijas veidus. Rezultātā kompleksu izpausmju intensitāte un biežums var tikt samazināti, taču atbrīvoties no kompleksa pilnībā nav iespējams.
Agrīnākie kompleksi – tādi kā Mātes vai Tēva, neapšaubāmi, spēlē galvenās lomas uz individuālās bezapziņas skatuves. Arī Ego pēc būtības pieder pie kompleksiem. Vairums kompleksu cilvēkiem rodas saistībā ar viņu personīgo dzīves vēsturi, bet eksistē arī tā saucamie ģimenes un sociālie kompleksi. Cilvēki, dzīvojot vienā ģimenē, vienā kultūras tradīcijā, izmanto līdzīgu kolektīvās bezapziņas materiālu. Tipiskas traumas rada tipiskus kompleksus, piemēram, agrīna mātes zaudēšana, seksuāla vardarbība, piedalīšanās karadarbībā, utml.
Sagatavoja Junga analītiskā psihoterapeite Guna Berga