Ne viss psihes saturs, kas atklājas Ego, ir tam pieņemams – tā negatīvās tendences, instinkti, ko cilvēks vēlas sevī noliegt, vēl neattīstītās iezīmes, nonāk Ēnā. Tāpat kā Personas, arī Ēnas, centrā ir arhetips.
Ēna ir personības nepieņemtie un noraidītie aspekti, kas tiek izstumti bezapziņā un veido kompensatoru struktūru attiecībā pret Ego ideālu un Personu.
Nereti arī radikālie Ego separācijas/individuācijas centieni atrodas Ēnā, lai neapdraudētu cilvēka mierīgu eksistenci sabiedrībā. Visbiežāk Ēna ir amorāla vai vismaz ar sliktu reputāciju, proti, satur tās īpašības, kas ir pretrunā ar dotās sabiedrības normām. Taču tā satur ne tikai viennozīmīgi sliktas lietas, bet gan pretstatu attiecībā pret doto atskaites sistēmu.
Tā ir seja, kuru cilvēks nekad nerādītu apkārtējai pasaulei, kuru pats nevēlas atzīt, tas ir viss tumšais, aizmirstais, turklāt ne tikai individuālais, bet arī kolektīvais.
Savas individuācijas sākumā Ego nezina šo savu “otru pusi”, un tā neapzināti tiek projicēta uz citiem cilvēkiem. Ja psihes kāda daļa tiek projicēta uz ārpusi, tad cilvēks uzskata, ka tā piemīt šīs projekcijas nesējam, un ar pašu tam nav nekāda sakara. Projekcijas mehānisms ir neapzināts, projecēts tiek tikai bezapziņas saturs, tiklīdz tā tiek apzināta, tā zūd. Pats sevi Ego izjūt kā nevainojamu, bet to cilvēku, uz kuru tikusi projicēta paša Ēna, kā briesmoni. Šis mehānisms arī ir pamatā “grēkāža” lomas radīšanai. Mefistofelis Gētes “Faustā” ir klasisks Ēnas figūras piemērs. Fausts bija kļuvis par garlaicīgu intelektuāli, kas visu bija redzējis, izlasījis visas gudrās grāmatas, bet bija zaudējis dzīves prieku. Pateicoties Mefistofelim, viņš varēja iepazīties ar savām neapzinātajām funkcijām – sajūtām, emocijām. Ja cilvēks izvairās no savas Ēnas, viņa dzīve var kļūt pareiza, bet ne pilnīga. Sastapšanās ar Ēnu ļauj cilvēkam apzināties savu līdzšinējo ierobežotību, to, ka amorālais pastāv ne tikai ārpus viņa, bet arī viņā pašā, un atbrīvo līdz šim Ēnā ieslodzīto enerģiju. Sastapšanās ar Ēnu ir nozīmīgs un neizbēgams solis individuācijas procesā – ceļā uz Patību.
Ēna un Persona ir klasisks pretstatu pāris psihē, polaritātes attiecībā pret Ego. Jungs ir teicis, ka pretstati psihē var savienoties pateicoties “trešajam spēkam”, rodoties jaunam simbolam. Cilvēki savā attīstības procesā gan pārvarot dzīves grūtības, gan psihoterapija rezultātā pāraug vecos konfliktus, pieņem jaunu, elastīgāku Personu un integrē izstumtās savas personības daļas.
Sagatavoja Junga analītiskā psihoterapeite Guna Berga