Līdz ar ilgstošiem cilvēku psihes neapzinātā materiāla pētījumiem Jungs nonāca pie secinājuma, ka cilvēku psihē eksistē kādas visiem kopīgas struktūras. “Cilvēks nepiedzimst kā “tabula rasa”, viņš vienkārši piedzimst bezapziņā. Taču viņš nes sevī organizētas sistēmas, kas ir gatavas funkcionēt cilvēkam specifiskā veidā un ir pastāvējušas jau miljoniem gadu. Līdzīgi kā instinkti, kas liek putniem migrēt vai vīt ligzdas (…), cilvēks kopš dzimšana nes sevī dabas pirmsākumu plānu. Šīs pārmantotās sistēmas atbilst cilvēku sistēmai kopš pašiem pirmsākumiem: jaunība un vecums, dzimšana un nāve, dēli un meitas, tēvi un mātes, attiecības pārī, utt. Tikai individuālā apziņa piedzīvo šīs lietas pirmo reizi dzīvē”. Jungs nosauca šo dziļo cilvēku psihes slāni par kolektīvo bezapziņu, pieņemot, ka tajā atrodas milzīgs daudzums universālu, plaši izplatītu paternu un spēku, tā saukto arhetipu un instinktu.
Kolektīvā bezapziņa piemīt katram cilvēkam, tā ir kā dāvana katram no mums, un tā ir kopīga visai cilvēcei, savukārt personīgā bezapziņa ir individuāla, tajā ietilpst viss, ko cilvēks ir pieredzējis, bet aizmirsis vai izstūmis, kompleksi.
Kolektīvo bezapziņu K.G. Jungs salīdzina ar zemes dzīlēm, kurās iesniedzas koka saknes, uz kurām balstās psihe, arī tās virsējais slānis – apziņa. Kolektīvā bezapziņa cilvēcei ir daudz vecāka par apziņu, tā ir visa radošais avots, tā ir sākotnējais dotums, no kura apziņa katru reizi rodas no jauna, un kolektīvajā bezapziņā notiekošie procesi ietekmē visu cilvēka dzīvi.
Kolektīvās bezapziņas satura veidotājus K. G. Jungs dēvē par arhetipiem.
Viņš raksta – “to rašanos nemaz nevar izskaidrot savādāk, kā pieņemot, ka tie ir cilvēces pieredzes nogulsnējumi, kas nemitīgi atkārtojas”. Viņš uzsver, ka arhetips pats par sevi ir psihoīds faktors, kas ir psihes „ultravioletajai”, jeb neredzamajai daļai piederošs, un arhetipu kā tādu nav iespējams pacelt apziņas līmenī. Junga terminu “arhetips” konkrēti definēt ir sarežģīti – tas ir neredzams un neuzskatāms ietekmes faktors cilvēka zemapziņā. Arhetipi nav mantoti priekšstati, tēli vai simboli, bet gan to veidošanās un parādīšanās iespējas. Tiem piemīt antinomisks – loģiski nesavienojams, antagonistisks raksturs.
Arhetipi ir universāli paterni vai motīvi, kas uzpeld no kolektīvās bezapziņas un var būt par pamatu reliģijām, mītiem, pasakām.
Cilvēks ar to tēliem var sastapties savos sapņos, aktīvajā iztēlē, psihoterapijas procesā. Arhetipu jēgas kodolu ir iespējams pārstāstīt, bet nekad līdz galam apzināt. Un, saskaroties ar apziņu, arhetips vairs nav tas, kas bija iepriekš, tas iegūst arvien jaunas un jaunas nozīmes. Bezapziņas dzīlēs esošo arhetipu skaits un jēga ir neizsmeļami. Jungs ir aprakstījis daudzus no tiem – Ego, Personu, Ēnu, Animu, Animusu, Lielo māti, Gudro vīru, Patību, u.c.
Sagatavoja Junga analītiskā psihoterapeite Guna Berga