K.G. Jungs labi pārzināja klasiskās valodas, un viņam šķita pašsaprotami un ērti lietot tās psihisko figūru un struktūru apzīmēšanai. Anima latīņu valodā nozīmē “dvēsele”, bet Animus – “gars”. Abi termini ir saistīti, tie attiecas uz cilvēku iekšējo pasauli – dvēselisko un garīgo. Taču Jungs arī uzsvēra, ka Anima/Animus nav vai tiem nepiemīt dvēsele kristīgajā nozīmē, tas ir terminu pārnesums uz psiholoģijas jomu, kas drīzāk līdzinās ēģiptiešu “ka” un “ba” dvēselēm, (ka – dzīvības enerģiju, dubultnieks, ēna; ba – tas, kas ceļas debesīs). Jungs lietoja abus terminus, un vārdu Anima/Animus atšķirīgās galotnes norāda uz dzimumu atšķirībām. Ar šo Jungs lika pamatus teorijai, kas dotu iespēju izskaidrot vīriešu un sieviešu psiholoģiskās atšķirības. Mūsdienās jautājums par psihes atšķirībām saistībā ar dzimumu varētu tikt uztverts neviennozīmīgi. Arī šajā sakarībā svarīgi būtu aplūkot Junga psihes karti kā vienotu veselumu. Anima/Animus līdzīgi kā Ēna ir psihes struktūra, kas neatbilst pašidentifikācijai un sevis prezentācijai saistībā ar Personu, taču tās saistība ar Ego ir pilnīgi atšķirīga nekā Ēnai.
Ja atšķirība starp Personu un Ēnu veidojas pēc principa “labais/sliktais”, tad atšķirību starp Ego un Animu/Animusu raksturo sievišķā un vīrišķā polaritātes.
Savos vēlīnajos darbos Jungs aprakstījis Animu un Animusu kā psihes arhetipiskas figūras. Anima/Animus tiek aprakstīta kā psihes struktūra, kas saista Ego ar dziļākiem psihes slāņiem – ar Patības tēlu. “Dabiskā Animusa/Animas funkcija ir saglabāt savu pozīciju starp individuālo apziņu un kolektīvo bezapziņu; līdzīgi kā Persona – sava veida starpslānis starp Ego-apziņu un ārējās pasaules objektiem. Animai/Animusam jāfunkcionē kā tiltam vai durvīm, kas ved pie kolektīvās bezapziņas tēliem.
Anima/Animus – tā ir mūžīgā feminīnā/maskulīnā arhetipiskais tēls vīrieša/sievietes bezapziņā, kas veido saikni starp Ego-apziņu un kolektīvo bezapziņu un dod iespēju atrast ceļu uz Patību”.
Tātad šīs struktūras galvenā nozīme ir saiknes veidošana ar cilvēka iekšējo būtību, un tās dzimumpiederībai ir drīzāk sekundāra nozīme. Jungs nekad nav dalījis cilvēci divās atšķirīgās grupās pēc dzimuma, kam nebūtu nekā kopīga. Saskaņā ar viņa teoriju kā vīrieši tā sievietes nes sevī kā maskulīno tā feminīno pamatu, bet šis sadalījums ir atšķirīgs. Un šī atšķirība ir arhetipiska, bet ne sociāla vai kulturāla. Jeb citiem vārdiem – tā nav tā atšķirība, ko varētu likvidēt ar sociālās politikas palīdzību.
Saskaņā ar Jungu vīrieši ir maskulīni ārēji un feminīni iekšēji, sievietes – feminīnas ārēji, maskulīnas iekšēji.
Sievišķais aspekts ir saistīts ar jūtām, emocionalitāti, maigumu, rūpēm, pakļāvīgumu, pasivitāti, jeb plašākā nozīmē – ar iņ, to mēdz dēvēt par erosa psincipu. Vīrišķais aspekts saistīts ar loģiskumu, asumu, mērķtiecību, dominēšanu, aktivitāti jeb plašākā nozīmē ar jan, to mēdz dēvēt par logosa principu. Anima/Animus būdami neapzināti, daudz mazāk pakļaujas Ego kontrolei, un tāpēc ir daudz mazāk diferencēti un nobrieduši.
Veselīgai personībai ar augstu funkcionēšanas līmeni raksturīga pieeja kā psihes iekšējiem resursiem, tā arī ir spēja adaptēties ārējās pasaules realitātei. Ja kontakts ar bezapziņu netiek veidots un/vai Ego nav pietiekami spēcīgs, Anima/Animus pārņem cilvēku savā varā, atverot vārtus uz bezapziņu, pa kuriem nekontrolēti var plūst neapzinātais saturs ar augstu enerģijas līmeni. Vīrietis, kas pārņemts ar Animu, var ciest no garastāvokļa svārstībām, aizkaitināmības, aizvainojamības, neloģiskas rīcības, savukārt sieviete, kas pārņemta ar Animusu, mēdz būt pārņemta ar autonomām domām, dogmatiskiem spriedumiem, neapzinātu cīņu par varu un kontroli, nespēj būt emocionāli silta attiecībās.
Runājot par Animu/Animusu, Jungs ir uzsvēris projekcijas mehānisma īpašo nozīmi. Jau cilvēces pastāvēšanas pirmsākumos Anima/Animus tika projicēti uz mitoloģiskām figūrām, dieviem un dievietēm, kā arī uz reāliem vīriešiem un sievietēm. Veidojot attiecības, reālais pretējā dzimuma pārstāvis kļūst par paša kontrseksuālās psihes daļas projekcijas nesēju. Tas var raisīt spēcīgas jūtas, jo cilvēks piedzīvo it kā apvienošanos ar sevis paša līdz šim neapzināto daļu. Grūtības parādās līdz ar projekcijas un tās nesēja nesaderību, ar nereālām ilūzijās un gaidām. Cilvēkam nav iespējams sasniegt tādu apzinātības pakāpi, lai veidotu attiecības ar pasauli bez projekcijām, jo bezapziņas saturs ir neaptverams. Cilvēks arī nav atbildīgs par projekciju veidošanos, bet viņš var būt atbildīgs par to apzināšanos. Apzinoties projekciju, cilvēks var to atgriezt atpakaļ sevī, dodot iespēju veidot attiecības ar savu iekšējo pasauli. Apzināšanās procesā tiek iesaistīti vairāki līmeņi – paša apzinātais Ego ar savu subjektivitāti, partnera apzinātais Ego ar savu subjektivitāti un arhetipiskais Animas/Animusa tēls. Saskaņā ar Jungu šo triādi noslēdz Gudrā vīra (Htoniskās mātes) arhetipa tēls, kas ļauj piedzīvot Patību caur attiecībām.
Kā savulaik rakstīja Jungs, mūsdienu cilvēks ir tendēts adaptēties galvenokārt ārējai, kolektīvai kultūrai caur Personu, daudz mazāk iekšējai, individuālai. Dzīves vidus krīze visbiežāk saistīta ar iekšējās attīstības nepieciešamību. Jungs ir salīdzinājis Ēnas integrāciju ar “mācību elementu”, bet
Animas/Animusa integrāciju ar “meistarības elementu”. “Animas/Animusa piedzīvošana ir karaliskais ceļš – via regia – pie sevis”.
Sagatavoja Junga analītiskā psihoterapeite Guna Berga