Junga analītiskās psihoterapijas teorētiskais pamats ir Junga analītiskā psiholoģija, kurā nozīmīgu vietu ieņem izpratne par cilvēka psihes struktūru – apziņu, bezapziņu – individuālo un kolektīvo, kompleksiem, arhetipiem, kā arī koncepts par individuāciju – pašdeterminētu psihiskās attīstības procesu, kas ved virzienā uz psihes vienotības un veseluma apzināšanos. Jungs uzskatīja, ka psihei piemīt autonoma pašdziedināšanas spēja, kas balstīta uz arhetipu enerģiju, un tieksme uz pilnību.
Junga analītiskā psihoterapija ir pielīdzināma psihodinamiskajām terapijām, galveno nozīmi piešķirot bezapziņas procesiem. Tā veicina personības resursu apzināšanu, un psihiskās problēmas uzskata un aplūko kā izaicinājumu reālai personības attīstībai. Kopumā motivāciju analītiskajai psihoterapijai nosaka individuācija jeb cilvēka tendence kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Individuācija ir katra cilvēka dabisks attīstības process, terapija to nerada, taču var veicināt, paātrināt un padarīt vairāk apzinātu. Analītiskā psihoterapija ietver sevī kompleksu radīto simptomu transformāciju simbolu veidā. Tā cenšas atklāt kompleksus un iznest tos apzinātā refleksijā ar apziņu, kā rezultātā atbrīvojas tajos ieslēgtā enerģija, tādējādi spēcinot cilvēka ego. Ego spēka pieaugums nodrošina spēju noturēt spriedzi starp pretstatiem, rast risinājumu simboliskā veidā un integrēt to dzīvē, kā arī apzināt saikni ar patību – savu dziļāko būtību.
Praktiskajā psihoterapijas darbā apziņas un bezapziņas psihisko procesu izpratnei tiek lietota sapņu analīze, zīmējumu, pasaku analīze, smilšu spēles metode, aktīvā iztēle, kā arī tipoloģija. Darbam ar bezapziņu ir nolūks un mērķis nonākt kontaktā ar patību un personības individuālajām radošajām iespējām. Pamatojoties uz to, Junga analītiskā psihoterapija pieskaras jēgas un garīguma jautājumiem cilvēka dzīvē.
Vēsturiski analītiskā psihoterapija ir bijusi fokusēta uz indivīdu, taču daudzu mūsdienu klīnisko novērojumu rezultāti likuši novērtēt vēsturisko notikumu nozīmi un runāt par kolektīvo traumu, kuras sekas var pāriet no vienas paaudzes uz nākamo, izpaužoties destruktīvos uzvedības un attiecību modeļos, somatiskos simptomos. Junga darbu starpkulturālā pieeja padara to īpaši pieejamu mūsdienu multikulturālajai sabiedrībai globalizētajā pasaulē. Analītiskā terapija ir ilgtermiņa process, kurā būtiska nozīme ir klienta – terapeita attiecībām – dažāda dziļuma pārneses/pretpārneses reakcijām, pieņemšanai un atbalstam no terapeita puses.
K.G. Junga psihes struktūra
- Self – patība – psihes (veselums) kopums un attīstības dzinulis.
- Conscious – apziņa – tas, ko mēs apzināmies.
- Persona – persona – mūsu sociālā maska, komplekss
- Ego – tas, ko mēs domājam, kas mēs esam. Izpildaģentūra personības ietvaros, komplekss.
- Shadow – ēna – tas, kas mēs esam, bet neatzīstam. Satur animu un animusu.
- Unconscious – zemapziņa – tas, ko mēs neapzināmies.
- Pesonal unconscious – personīgā zemapziņa – mūsu stāsti un aspekti, kurus neapzināmies.
- Complex – komplekss – emociju un ideju kopums, kas sagrupēti ap centrālo zemapziņas tēlu piem. animu, animusu, māti, tēvu u.c.
- Collective unconscious – kolektīvā zemapziņa – cilvēces kopīgā vēsture, kas pārstāvēta mītos, leģendās u.c.
- Archetype – arhetips – uzvedības modelis, kas saistīts ar kādu noteiktu un atpazīstamu tēlu kā varonis, karaliene, ragana, muļķis. Parasti šie uzvedības modeļi ir pazīstami daudzās kultūrās.
Sagatavoja Junga analītiskā psihoterapeite Guna Berga.