Gintas Jansones,
Junga analītiskās terapeites un psihoterapijas speciālistes,
saruna ar Elvu Karičkinu žurnālam “Annas psiholoģija”
 
 
 

 

Katrā no mums savā individuālajā proporcijā mīt iekšējā sievišķā un iekšējā vīrišķā daļa. Gluži kā Iņ un Jaņ, tie viens otru papildina, mijiedarbojas un izdejo savu īpašo, neatkārtojamo deju mūsu dzīves realitātes laukumā. Ielūkosimies dziļāk, kā satikt un iepazīt tuvāk katru no šīm daļām.

Kas tie ir?

Karls Gustavs Jungs definē Animu un Animusu kā arhetipiskas psihes struktūras, kas saista Ego ar psihes dziļākajiem slāņiem – ar Patības tēlu (Patība ir vienotības un veseluma arhetips, personības regulējošais centrs, kas ietver gan apzināto, gan neapzināto, kā arī palīdz integrēt pretstatus).  Šos terminus Jungs lietoja, lai izskaidrotu sieviešu un vīriešu psiholoģiskās atšķirības. Katrā vīrietī mīt sievišķā daļa jeb Anima, bet katrā sievietē – vīrišķā daļa jeb Animus. Ja raugāmies uz burtisko tulkojumu, abi vārdi cēlušies no latīņu valodas, kur Anima nozīmē dvēsele, vēja/gaisa plūsma, elpa un vitālais princips, savukārt Animus – gars, prāts, drosme vai dusmas. Tīri telpiski Animus vairāk saistīts ar vertikālo dimensiju, bet Anima – ar horizontālo, zemei pietuvinātāko. Tie ir Junga ieviesti termini, kas balstīti uz viņa paša pieredzi un Animas iepazīšanu. Piedzīvojot  krīzi, viņš pievērsās savas iekšējās dzīves izpētei, pierakstot, pētot un analizējot savas vīzijas, sapņus, zīmējumus. Tas izskaidro arī to, kāpēc par Animu ir pieejami daudz vairāk apraksti nekā par Animusu. Gan sievietēm, gan vīriešiem piemīt abas šīs daļas – kā femīnā, tā maskulīnā un atšķirības ir vien individuālajās proporcijās. Sievišķais aspekts būs vairāk saistīts ar jūtām, emocionalitāti, rūpēm, maigumu, pasivitāti, pakļāvīgumu. Savukārt vīrišķais aspekts saistīts ar loģiskumu, asumu, mērķtiecību, strukturēšanu, dominēšanu, aktivitāti.

 

Iekšējais līdzsvars

Vai ar šīm divām iekšējām struktūrām mēs piedzimstam vai tomēr tās ietekmē, veido un deformē mūsu vecāki un izdzīvotā bērnības pieredze? 

Tas darbojas abos virzienos – arhetipiskās struktūras ietekmē to, kā mēs uztveram savus vecākus, savukārt reālie vecāki ietekmē to, kā Anima un Animus nostiprinās bērna psihē. Jungs savos pētījumos un rakstos centās nodalīt mātes tēlu no Animas un arī tēva tēlu no Animusa. Jungs uzskatīja, ka Anima un Animus kā arhetipiska struktūra nāk no kolektīvās zemapziņas – tās ir iedzimtas, automātiski piemītošas un “iebūvētas” ikkatrā sievietē un vīrietī. Anima un Animus ir kaut kas plašāks, nevis tikai mātes vai tēva tēls vai kompleksi, kas saistīti ar katru no vecākiem. Vecāki gan ir tie, kas ar savu piemēru bērnā rada priekšstatu par to, kas tad īsti ir sieviete un vīrietis, kādiem tiem jābūt, kāda uzvedība un loma sabiedrībā, ģimenē, sistēmā jāieņem.

Kā varam zināt, ka iekšējais līdzsvars ir izjaukts?

Ja cilvēkam ir vājš kontakts ar zemapziņu vai arī viņa Ego nav pietiekami spēcīgs, neapzinātā Anima vai Animus var pārņemt cilvēka psihi un īpaši aktīva sāk kļūt tā daļa, kas pirms tam bijusi neapzināta. Sievieti pārņem vīrišķais aspekts vai vīrieti – sievišķais. Bezapziņas struktūra var pārņemt psihi un bezapziņas saturs pārpludināt apzināto daļu. Dzīvē varam novērot, ka Animas pārņemts vīrietis kļūst ārkārtīgi emocionāls, ar izteiktām garastāvokļa svārstībām un maiņām, novērojama aizkaitinātība, viegla aizvainojamība, neloģiskas vai impulsīvas rīcības. Taču sievietei Animus varā būs pretēji – viņa būs ar izteikti dogmatiskiem spriedumiem, autonomām domām, neapzināti cīnīsies par varu, kontroli, iespējams, būs grūtības veidot emocionāli siltas un tuvas attiecības ar citiem. Dzīvojot vienatnē, ir grūtāk apzināties, kas mūsu psihē, īpaši tās neapzinātajā daļā, notiek. Apkārtējie cilvēki ir tie, kas mūs trigerē un izprovocē, iekustina neapzināto mūsos. Vislabāk, ja mūsos ir daudzpusība – katrai dzīves situācijai spējam pielāgot savu aizsargreakciju. Mūsdienu progresīvās pasaules kontekstā grūti iztēloties, kas gan slikts faktā, ka vīrietis ir emocionāls, bet sieviete – mērķtiecīga, konkurētspējīga. Kurā brīdī saprast, ka mūsu iekšējā Animas un Animus proporcija nav līdzsvarā un ir nepieciešams ko darīt lietas labā? Ir labi, ka pasaulē ir dažādi cilvēki un Animus un Anima ir ceļš, kurš mums palīdz dzīvē pieņemt atšķirīgo un citādo, kas ir ārpus paredzamā un pierastā. Kas ir pareizi vai nepareizi – tā nevaram teikt. Ja cilvēks tāds ir piedzimis un uzaudzis, ja viņš ar šo iekšējo “komplektu” jūtas komfortabli, tikmēr viss ir kārtībā. Problēma rodas brīdī, kad cilvēkam pašam sāk rasties grūtības dzīvē, ikdienā, komunikācijā ar citiem, ģimenē vai romantiskajās partnerattiecībās. Nevienu ar varu nevar aizdzīt ne pie psihoterapeita, ne uz garīgām praksēm. Cilvēkam pašam līdz tam ir jānonāk un jānobriest. Visbiežāk tas notiek caur dažādām krīzēm, kad viņš nonāk pie domas: “kas tad ar mani nav kārtībā? Ko es varētu darīt citādi?” Jungs uzskatīja, ka mums visur jāmeklē tā sauktais zelta vidusceļš. Ka problēma rodas tad, ja cilvēks ir pārāk vienpusējs. Piemēram, mazam puikam tētis vai vectēvs jau no bērnības nemitīgi atgādina, ka ir jābūt stipram, vīrišķīgam, ka raudāt nedrīkst – mazais zēns uz to tik ļoti tiecas, ka ar ar katru dienu aizvien vairāk tāds arī kļūst. Viņā iekšēji dzīvo arī sievišķīgie aspekti, taču, ģimenes vai sociālā spiediena rezultātā, mazais puika kļūst vēl vīrišķīgāks, vairāk identificējas ar vīrišķību. Bieži vien tas sāk radīt problēmas – viņš ir pilnīgi atdalījies no savas Animas – apspiež jūtas, disociējas, ja nav pilnīgi attīstīta emocionālā puse, viņam ir grūtības veidot emocionāli tuvas attiecības un kādā brīdī viņš visdrīzāk to pamanīs, tas kļūs par traucēkli. Sievietei tieši otrādi – ja uzaugusi ar uzstādījumu, ka jābūt izteikti maigai, pakļāvīgai, piekāpīgai, viņai pietrūkst dzīvē tādu iemaņu kā spējas par sevi pastāvēt, strukturēt lietas, plānot, konkurēt – mūsdienu pasaulē tas var traucēt realizēt savus sapņus. Tāpēc ir noderīgi sevi iepazīt dziļāk un attīstīt sevī tās daļas, kuras atrodas ēnā, kuras ir pārāk apspiestas vai no kā paši esam tālu aizgājuši.

 

Sapņu analīze

Anima un Animus ir tie neapzinātie tēli, kas bieži parādās sapņos dažādu simbolu veidā. Sākotnēji, lai analizētu savus sapņus, bez terapeita neiztikt un pašam analizēt sapņus ir diezgan grūti, tomēr ir nepieciešams otrs cilvēks, kas šajā procesā spēj palīdzēt un atšķetināt samezglojumus. Ja skatāmies tipiskākās sapņu figūras, Anima sapņos pie mums varētu ierasties kā nāra, feja, ragana, prostitūta, nimfa, svētā. Protams, tā var būt arī pilnīgi vienkārša sieviete bez īpaša oerola. Galvenais, ka Animu mēs sajūtam caur lielu emocionālo piesaisti – sapnis ir izteikti emocionāls, liekas, ka šī sieviete ir īpaša, sapņiem raksturīga tiekšanās, vēlme tuvoties un saplūst. Anima padara cilvēku dzīvāku, vitālāku, rada vēlmi savienoties, varbūt pat sevi tajā pazaudēt. Ar Animusa figūru emocionālais fons ir mazliet citādāks – tas var nebūt tik ļoti saistīts ar vēlmi saplūst, Animus drīzāk saistīts ar iedvesmu un entuziasmu. Tajā ir enerģija kaut ko darīt, piepildīt. Animus sapņos pie mums var ierasties kā mistisks svešinieks, noslēpumains, dievišķs jaunietis, fascinējošs domātājs, mistiķis, dievība. Bet var būt arī pilnīgi ikdienišķs cilvēks, ar kuru izjūtam spēcīgu emocionālo piesaisti. Kad no sapņa pamostamies, nevaram atgūties no redzētā – ir jūtama kaut kāda veida stimulācija, garīga koncentrācija, iespējams, pat ķermeniska sajūta – skudriņu un tirpoņu veidā. Terapeits ar klientu pēc tam var pētīt sapņa nozīmi un jēgu. Ja sastopamies ar to, ka sapņa tēlu pavada spēcīgas emocijas, tad var teikt, ka sapnī visdrīzāk mūs apciemojusi Anima vai Animus figūra. Sapņos bieži vien varam redzēt arī reālos cilvēkus, kuri piedalās mūsu dzīvē, piemēram, mīlestības vai iemīlēšanās objekta veidā, bet tikpat labi tas var būt arī svešinieks vai cilvēks, ko neesam satikuši gadus divdesmit un nevaram saprast, kāpēc tieši konkrētais cilvēks sapnī pēkšņi ir uzradies. Psihe nemitīgi mainās un, kad sākam kaut ko apzināties, tas nokļūst apziņā. Bet vienmēr neapzinātā daļa ir salīdzinoši liela un caur sapņiem var uzpeldēt atkal  kāda savādāka enerģija, ko vēl neesam izpētījuši un iepazinuši. Skaidrs, ka sapņos vienmēr varam pētīt, kādā veidā un ko sapnis stāsta par mūsu reālajām attiecībām. Taču varam uz to raudzīties un pētīt dziļāk – ko tas vēsta, ja katrs personāžs ir kā mūsu pašu iekšējā struktūra? Kā tas izskatās, ja katrs sapnī redzētais objekts ir manis paša daļa? Ne vienmēr runa ir par konkrēto sievieti, kura tagad sapnī ir parādījusies. Visdrīzāk viņa kaut kādā veidā sapnī simbolizē vīrieša paša Animas tēlu.

Līdzīgi varam analizēt arī pasaku tēlus un sižetus, tulkojot psiholoģiskā valodā. Piemēram, jaunākā dēla došanos pasaulē meklēt līgavu varam saprast kā viņa grūtību pilno ceļu pie savas Animas. Bieži vien pasakās redzams, ka animas vai animusa tēls ir sašķelts divās polaritātēs, piemēram, Vasiļisas ceļš pie Ivana (pasakā “Cariene varde”), kurš simbolizē animusa pozitīvo polaritāti, saistīts ar konfrontāciju ar viņas tēvu Kaščeju, kurš simbolizē gan destruktīvu tēvu,  gan negatīvu tēva kompleksu, kā arī animusa negatīvo polaritāti un Ēnu.  Latvijas Junga analītiskās psiholoģijas biedrība šogad plāno izdot pasaku analīzes grāmatu, kurā šie procesi būs aprakstīti sīkāk.

 

Romantisko attiecību kvartets

Kā tulkot šo sapņa emocionālo intensitāti?

Anima un Animus daļas ir pārsvarā neapzinātas. Ja cilvēks neiet terapijā un speciāli to nerisina, nemēģina apzināties, normālā gadījumā tās ir diezgan neapzinātas psihes daļas, tāpēc nostrādā mehānisms – psihe šo daļu projicē ārpusē, ārpus mums. Tas visbiežāk notiek iemīlēšanās procesā, kad Animu vai Animusu projicējam ārpusē uz kādu konkrētu cilvēku. No pozitīvās puses raugoties, tas cilvēkiem palīdz veidot attiecības, jo rada pievilkšanos, interesi, vēlmi ar konkrēto cilvēku iepazīties tuvāk un varbūt pat saplūst. Jo ikvienā no mums ir vēlme iepazīt savu neapzināto daļu un arī to otru cilvēku, kas ir konkrētās projekcijas nesējs. Taču, raugoties no otras puses ir arī negatīvais aspekts – mums bieži vien ir nereālas, nepamatotas gaidas un ilūzijas, kas vērstas uz projekcijas adresātu, jo reālais cilvēks nekad nesaskan ar mūsu fantāzijām. Mūs, iespējams, piesaista viena vai divas īpašības, kas saskan ar mūsu ideālu, bet pārējo psihe piefantazē klāt. Mums ir tendence pašiem ļoti daudz piefantazēt un izdomāt. Tāpēc attiecībās pēc rozā briļļu perioda seko ārkārtīgi liela vilšanās, jo tas otrs cilvēks nekad nevar pilnībā atbilst mūsu fantāzijām un gaidām. Ja šo neapzināmies, ka paši radām šo ilūziju, tad visu laiku esam vīlušies un nekad ar otru neesam apmierināti. Jungs savos darbos apraksta divu cilvēku savienību kā kvaternio (“quaternio” – latīņu val.)  kāzas, liekot saprast, ka laulība nav tikai divu jaunlaulāto starpā, bet ietver visu četrotni: vīrieti, sievieti, kā arī viņu pašu Animu un Animusu. Un visi četri dalībnieki attiecībās viens ar otru savā starpā mijiedarbojas. Tāpēc veiksmīga divu partneru kopdzīve ir iespējama tad, kad daļa no tām grūtībām, kas ir saistīta ar cilvēka iekšējiem procesiem, ir jau atrisinātas. Skaidrs, ka mēs nevaram pilnīgi izbēgt no projekcijām, jo bezapziņas saturs ir neaptverams, taču varam censties tās apzināt. Kad tās sākam apzināties, tad projekciju jauda un negatīvā ietekme tiek mazināta. Terapijā parasti cilvēki ierodas ar konkrētu situāciju un visbiežāk to pavada spēcīgas emocijas, strīds vai attiecību problēma un gala rezultātā nākas secināt, ka viss nav tik daudz saistīts ar otru partneri – ka viņam ir kāda īpaši neciešama rakstura īpašība, ko mēs pilnīgi nevaram ciest un izturēt, ka tas ir nepanesami… Bet, ka patiesībā tas ir vairāk saistīts ar mums pašiem. Ir iemesls, kāpēc kādās lietās emocionāli iesaistāmies. Teiksim, ja tas nav nekādā veidā saistīts ar mums pašiem, mēs varam diezgan mierīgi izturēties pret citādo. Bet citreiz mums kāds cilvēks ārkārtīgi kaitina, krīt uz nerviem un tas nozīmē, ka manī pašā ir kaut kas tāds, kas ir ļoti apspiests, ļoti ēnā, zemapziņā, ko es pats sevī nevaru pieņemt. Es ar to pats sevī nevaru tikt galā. Ja mums tas ir vienaldzīgi, tad visdrīzāk tas ir kaut kas neitrāls. Taču, ja ļoti, ļoti kaitina vai sadusmo, tad jābūt iemeslam sevī pašā. Arī partnerattiecībās der pasekot līdzi trigeriem – kas ir tas, kas otrā mūs kaitina? Un gluži iespējams tas ir tieši tas, ko mēs paši sev dažreiz neļaujam vai apspiežam. Svarīgi, ka Anima un Animus ir mediatori starp Ego un bezapziņu. Tas rada risku, ka cilvēks ar Animas un Animus palīdzību projicē savu ēnas saturu un līdz ar to ar konkrēto partneri varam piedzīvot to, no kā mums pašiem neapzināti visvairāk ir bail. Pie iemīlēšanās procesa mēs nevaram izbēgt no projekcijām. Varam censties maksimāli ātri šīs projekcijas atpazīt. Vēl mēs varam apzināties, ka brīdī, kad iemīlamies, kad rodas pacilāta izjūta, tas otrs cilvēks ir kā trigeris – mūsos paceļ īpašu enerģiju. Taču tā enerģija un saturs jau ir mūsos. Mēs bieži vien tik ļoti kaut kādas lietas saistām ar to otru cilvēku arī tad, kad attiecības izjūk un ir pārdzīvojums, it kā daļa no manis būtu pazudusi, bet svarīgi jau ir atrast, kur manī pašā mīt šī enerģija, iedvesma, vēlme un kaisle pret dzīvi. Ka ne jau otram pieder mūsu trūkstošās puzles fragments. Mēs varam sevī attīstīt ļoti daudz ko. Bieži vien iemīlamies kādā ļoti atšķirīgā cilvēkā, kas var it kā papildināt vai kādā ļoti līdzīgā, pazīstamā, jo neapzināti ir ļoti bail no pārāk citādā. Ja attiecībās ir ļoti izteikta polaritāte – sievišķīga sieviete un vīrišķīgs vīrietis, tas var radīt disbalansu un ciešanas. Tāpēc paši jūtamies labāk, ja mēs dziļāk iepazīstam sevi un dažādās sevis daļas – arī tās, kas ir daļēji apspiestas vai pavisam neapzinātas. Bieži vien, kad cilvēks ir krīzē, piemēram, dziļā depresijā, tad tas ir uzaicinājums uz pārmaiņām. Kā sarkans brīdinājuma signāls – dzīve, kāda tā bijusi līdz šim, vairs neder, mani neapmierina, ir skaidrs, ka vairs nevaram dzīvot pa vecam un kaut kā tam vecajam ir jāļauj aiziet, ir jāveido kaut kas jauns. Jaunas, kvalitatīvas attiecības – pirmkārt, jau iekšēji pašam ar sevi un tikai pēc tam ārpusē. Jungs uzskatīja, ka dzīves pirmā puse ir vairāk domāta Ego ceļam, kur galvenais uzsvars likts uz sevis realizēšanu sociālajā dzīvē, kad aktīvi mācāmies, studējam, veidojam karjeru, taču dzīves otrā puse vērsta vairāk uz savas iekšējās pasaules izpēti un attīstību. Tā kā Rietumu pasaulē cilvēks ir orientēts uz strauju, ātru dzīvi, ārējiem sasniegumiem, visbiežāk iekšējai pasaulei nepievēršam pietiekami lielu uzmanību. Pusmūžā vērtību zaudē ārējais spožums un vairāk sākam pētīt, kas ar mani patiesībā notiek – kā es jūtos? Ar ko tas ir saistīts? Un varam sevī sameklēt daļas, kas kādu iemeslu dēļ ir vai nu apspiestas vai nav attīstītas. Mūsos patiesībā ir daudz sēkliņu, kurām neesam dzīves laikā ļāvuši izdīgt. Ja mums izdodas tās sēkliņas atrast, aplaistīt, varam sajust jaunu spēka pieplūdumu, jaunu enerģiju un vitalitāti dzīvē.

 

Vairāk lasiet žurnālā “Annas psiholoģija” Nr.3.2023.