Foto no personīgā arhīva – Portugāle 2016
Guna Berga
Junga analītiskā psihoterapeite
12.04.2020.
Pārdomas Lieldienās
Šoreiz pārdomas par to, vai dalīties pārdomās. Virtuālā telpa tagad īpaši piepildīta. Saka jau, ka tā esot bezgalīga, un nez kāpēc gribas domāt par to, vai un kā es (!?) to ietekmēju.
Tā kā Lieldienās nodot sveicienus gribas, un elektrība mums joprojām ir pieejama, tad tomēr uzrakstīšu. Šonakt sapnī biju teātrī uz vairākām izrādēm vienlaikus – kā jau tas sapņos mēdz notikt. Sēdēju gan augstā balkonā, gan 4. rindā vecajā JRT zālē. Jā, šis teātris šodienas krīzes laikā vairāk nekā jebkad agrāk ir ienācis manā ikdienas dzīve caur mīlēto un cienīto aktieru grāmatu lasījumiem. Man tā vienmēr ir bijusi īpaša kultūrtelpa, kur ar vīru apmeklējām izrādes jau tad, kad skatītāju zālē tālākās rindas tika norobežotas ar aizkaru, lai tukšums nerēgojas. Tas bija 90-to gadu trakais laiks, krīze, kurp arī sapnis aizved…
Tā kā Patības arhetips šādu vēstījumu ir atsūtījis man, tad arī es savā ziņā esmu skatuve, aktieri un lugas – daudz dažādu senu un mūsdienīgu stāstu, kuros iemiesoties. No otras puses – iespēja raudzīties uz to visu no dažāda veida distances, varbūt, kādas kopsakarības jeb musturu mēģinot ieraudzīt kopējā bildē.
Nesen intervijā Andris Keišs runāja par to, ka tikai izrādes laikā klātienē skatītājs var sajust, ka muguru pagriezušais aktieris stāv skumjās, bēdās vai dusmās. Jā, tas ir tas, kā tagad pietrūkst, un ne jau tikai teātrī…
Ne tik daudz sava sapņa analīze, bet pasaka, kurp tas asociatīvi aizvedis, ir galvenais, ar ko gribējās padalīties. Te daži noskaņas vadītas izvēles Ziedoņa “Zaļās pasakas” fragmenti:
“Kādu nakti pilsētā ienāca mežs. Tikai tagad cilvēki saprata, cik daudz pilsētā bijis smaku: benzīna smakas un akmeņogļu dūmu smakas, visu citu dūmu smakas, visu citu fabriku smakas un smakas no atkritumu kastēm, kaķu smakas, pelējuma smakas, līmes smakas, šņabja smakas. Visas šīs smakas karājās gaisā, kāpa cita citai pāri, žēlojās cita citai, spiedās cita pie citas, un gaiss bija tik biezs, ka tajā varēja cirvi pakārt… Jā, pacelt cirvi gaisā, aizāķēt tāpat ne aiz kā, vienkārši — aiz gaisa, un cirvis paliktu, gaisā karājoties. Gaiss bija tik biezs jau kā ūdens, un cilvēkiem bija grūti paiet. Jūs taču zināt, cik grūti ir tikt uz priekšu ūdenī, kad tas ir kaut vai tikai līdz vēderam vai līdz krūtīm, kur nu vēl — ja pāri galvai! Gaiss bija tik biezs kā ūdens un pāri galvai…Un putekļi! Visas pilsētas putekļi tagad, no meža bīdamies, bēga uz centru. Tie ielīda visur…
Mājas noputēja visas vienādas un zaudēja krāsu, māju numuri noputēja un nebija redzami. Cilvēki arī bija noputējuši visi vienādi, un visi brīnījās, kā viņi agrāk nebija redzējuši, ka pilsētā ir tik daudz putekļu. Uz kurpēm, uz bikšu galiem šad tad — jā, bet šitādiem mākoņiem!…
Bet mežs nāca un nāca, mežam tik daudz bija ziedu un lapu, ka trokšņi apauga ar sūnām. Tie vēl skrēja un kustējās, bet jau mīksti un samtaini, arvien smagāki un smagāki, līdz nokrita, palika un apauga zaļi un klusi kā ciņi mežā. Pelēkos pilsētas putekļus mežs ievilka savās zaļajās nāsīs, nošķaudījās, noklepojās, un putekļu jau vairs nebija, gaiss atkal bija tīrs un dzidri zaļš. Tikai smakas vēl cīnījās. Smaku bija daudz, un daudzas no tām bija indīgas. Nekā citādi tās nevarēja iznīcināt: mežam tās bija jāieelpo sevī. Bet kā priedes ievilka krūtīs benzīna smaku, tā novīta priežu galotnītes. Kā bērzs ievilka sevī akmeņogļu dūmu smaku, tāsis kļuva melnas un visi redzēja, ka bērzam ir beigas. Taču meža zaļie koki cīnījās drosmīgi un pašaizliedzīgi…
Naktsvijoles rija un rija benzīna smaku un mira pulkiem. Kalta ievas, novīta bērzi, saindētas nobira pīlādžu ogas un ozolu zīles, bet mežam ir liela, zaļa dzīvība, mežs nav uzvarams, un uz vakara pusi kā smirdīgu sesku paeglis nokoda pēdīgo smaku! Mežs bija uzvarējis!
Tad tikpat pēkšņi, kā nācis, tas nākamajā naktī bija aizgājis, atstādams zaļu elpu pilsētas ielās, vārtos un pagalmos. Tā vēl tur ilgi dzīvoja, līdz uzvarēja atkal trokšņi un smakas, bet cilvēki tagad zina, ka vismaz reizi gadā pilsētā ienāk mežs, zaļš, zaļš mežs… tik zaļš kā nekas cits pasaulē, tik tīrs kā nekas cits pasaulē. Kad pār pilsētu reizēm nolija zaļš lietus un peļķēs uz ielām peldēja zaļi putekļi, cilvēki tad zināja, ka tie ir no priežu ziediem, un aizdomājušies ilgi skatījās peļķēs, it kā atcerēdamies: nāk zaļš mežs. Katru gadu pilsētā ienāk zaļš mežs un nokož smakas un smirdoņas, noklusina trokšņus un iznīcina putekļus. Vai tu atceries, kā pagājušajā gadā mežs ienāca pilsētā? Kad viņš gāja prom, taisni žēl palika, gribējās iet līdzi. Šogad viņš atkal nāks. Tikai nekad nevar zināt, kad. Es vakar biju mežā. Klausījos, skatījos — nekā nemana. Es prasu: “Nenāksi uz pilsētu?”
Neatbild. Klusē.”
Jā, arī es esmu smaka, putekļi un nakstvijoles vienlaikus.
Cikliskums, atdzimšana un zaļais mežs mūsos.
Pievienotajā attēlā saule jau uzaususi, bet migla vēl nav nokritusi… Skaidrs, ka šopavasar svētceļojumā uz Santiago nedošos, bet atmiņu failus un to piedzīvošanu, tai skaitā saistībā ar nākotni, šodien neviens nav atcēlis. Katram no mums tādi ir, kuriem pieslēgties – kur ikdienišķais ar dievišķo varbūt grūti izprotamā, bet gluži dabiskā veidā savienojas. Šī laika dziļais simbolisms kārtu kārtām atklāsies laikā…
Lai mierpilnas un gaišas Lieldienas!