Ginta Teivāne
Junga analītiķe
 
 
 

Mātišķo un Gudro vecīti meklējot…

“Esmu apmaldījusies senā, nepazīstamā pilsētā. Izjūtu trauksmi, apjukumu un bailes, jo neredzu apkārtnē neko sev atpazīstamu. Staigāju gar dzelzceļa sliedēm, nokļūstu rūpnieciska rajona māju ielenkumā un drudžaini meklēju palīdzību, kam paprasīt ceļu. Visapkārt neviena cilvēka. Gaisā lido sikspārņi un pūķveidīgi putni kā no pasaku filmām. Ir apdraudoša sajūta, jo nevar zināt, ko sagaidīt no tiem. Ieraugu kafejnīcu-veikaliņu. Ieejot tajā, smaržīgu, tikko ceptu maizīšu smarža raisa siekalas mutē, gribu ēst. Visapkārt vilinoši izkārtoti dažādi mājražotāju, amatnieku izstrādājumi, figūriņas, un es jau vēlos kaut ko iegādāties, aizmirstu par to, ka jāmeklē ceļš. Taču man ir pārliecība, ka to atradīšu, jo aiz letes rosās sirms, vecs vecītis, šis vietas īpašnieks. Jūtos atvieglota un paļāvīga…”

Sapni skaidri atceros, pamostoties kādā no rītiem dīvainajā pandēmijas Covid-19 laikā, kad dzīve visiem ievirzījusies pilnīgi citādā gultnē kā ierasti. Cilvēki dalās savās trauksmainajās izjūtās un biedējošos sapņos, sastopoties tajos ar draudošām pasaku un mītu būtnēm, piedzīvojot graujošas stihijas- plūdus, vētras, ugunsgrēkus. Kādēļ tāda sinhronitāte mūsos un kas tie ir par vēstījumiem? No Junga analītiskās psiholoģijas viedokļa, visdrīzāk šīs ziņas saturiski stāsta par mūsu psihes reakciju kolektīvajā un katra individuālajā bezapziņā uz ārējiem notikumiem, krīzes situāciju.

Neiedziļinoties detaļās, mazliet no individuālā skatu punkta, ielūkošos Patības vēstī caur manu sapni, kā arī tā saiknē ar šīsdienas kontekstu. Vieta – senā pilsēta un pazaudētais ceļš simboliski varētu nozīmēt ierastā dzīves vektora un dievišķās kārtības zudumu, ko pašlaik piedzīvo tik daudz cilvēku plašajā pasaulē. Virs galvas lidojošais, draudīgais sikspārnis daudzās kultūrās tiek uzskatīts kā simbolisks gaismas pretinieks, saiknes ar viņpasauli un nāvi pārstāvis, tumsā dzīvojošais un labi orientējošais dēmons, gars, kas dzīvo ar galvu uz leju var liecināt par dabiskās kārtības pretspēku. Apdraudošās pūķveidīgās būtnes sapnī var simbolizēt pirmatnīgos, dieviem naidīgos spēkus, kas jāpārvar. Pūķa klātbūtne, personificējot vīrusu, var atgādināt par tām grūtībām, ar kurām visi šodien saskaramies savas dzīves mērķu sasniegšanā. Esam apstādināti, it kā neredzama ienaidnieka spēka apdraudēti. Ar vajadzību pārkārtoties un pielāgoties citādai kārtībai, ikdienai. K. G. Jungs uzskata, ka mītos un pasakās cīņa ar Pūķi izpaužas kā cīņa starp Ego (mūsu apziņas centru) un regresīvajiem spēkiem. Regress psiholoģiski nozīmē atgriešanos pie mazāk attīstīta, diferencēta psihiskās attīstības līmeņa, kas vienlaicīgi kalpo kā dabisks psihes aizsardzības un pielāgošanās veids. To varam redzēt mūsu līdzcilvēku rīcībā, kuri krīzes dēļ drošību un mierinājumu mēģina meklēt maģiskos risinājumos, idealizēšanā, situācijas racionalizēšanā vai , piemēram, neapzināti pretojoties noteiktajiem ierobežojumiem slimības izplatības apturēšanā. Tāpat varam pieņemt, ka regress izpaužas un izpaudīsies vēl nākotnē caur ķermeniskām reakcijām, psihosomatiku kā reakciju uz neatreaģētām, neverbalizētām emocijām saistībā ar krīzes situāciju- bailēm , neziņu, nedrošību, nenoteiktību, bezspēcību kā simptomātiku pēctraumatiskajam stresam. Protams, šādas enerģijas pastāvēšana pieļaujama uz laiku, neiestrēgstot tajā, lai atkal rastu kontaktu ar realitāti, dziedināšanu caur iekšējiem resursiem.

Manā sapnī kā resurss, pirmkārt, parādās kafejnīca-veikals, kur pieejams garšīgs ēdiens un citas tīkamas lietas. Simboliski kafejnīca (kur ir iespēja apmierināt savas eksistenciālās vajadzības – ēšanu), saistāma ar “mātišķo” aspektu mūsu psihē. Analītiskajā psiholoģijā viens no centrālajiem jēdzieniem ir jēdziens par “kompleksu”. Tas nozīmē “specifiskas atmiņu konstelācijas, balstītas uz dzīves pieredzi un secinājumiem, kas koncentrēti ap vienu un to pašu tēmu un lādēti ar spēcīgām emocijām”, saka Junga analītiķe Verēna Kasta. Galvenie kompleksi cilvēka attīstībā ir mātes un tēva kompleksi. Mūsu rietumu sabiedrību, indivīda attiecības ar ārpasauli šodien līdz šim izteikti raksturo kā tēva- patriarhālo vērtību funkcionējošu- strauju, mērķtiecīgu vertikāli, uz karjeru, rezultativitāti vērstu, diezgan agresīvu. Protams, šīs vērtības ir svarīgas ik dienu , arī laikā, kuru pārdzīvojam šobrīd. Lai krīzi pārvarētu, nepieciešama skaidra struktūra, (piemēram, dienas un darba režīms, miera un aktivitāšu plānošana), stingru robežu izpratne ( pakļaujos izvirzītajiem personīgās un kolektīvās brīvības ierobežojumiem), prioritāšu noteikšana, (mana un citu cilvēku veselība, drošība, rūpes par ģimenes emocionālo atmosfēru u.c.), jēgas apzināšana ( piemēram, pārskatot savu materiālo un nemateriālo vajadzību daudzumu, garīguma meklējumi u.c.) Tomēr šo laiku var raksturot kā tādu, kas akūti alkst pēc mātišķā, mātes arhetipa klātesamības individuālajā un kolektīvajā psihē. V. Kasta saka, ka eksistē kolektīvā nostalģija pēc pozitīvā mātes kompleksa, pēc piederības, pēc “animas” jeb sievišķā principa. Tas nozīmē, ka šis princips ir kā trauks psihē, kas atbild par pieredzes turēšanu, haosa tolerēšanu, pasaules un emociju pieņemšanu, atspoguļošanu. Pozitīvais mātes komplekss atbild par iekšējām un ārējām attiecībām, par “barošanu”, fizioloģisku un emocionālu, par rūpēm gan pret sevi, gan citiem. Arī manā sapnī tieši kafejnīca ir tā vieta, ko bezapziņa man rāda kā iespējamu risinājuma vietu- varu tur gan paēst, gan atrast sev vajadzīgo.

Mūsu izcilais dzejnieks I. Ziedonis rakstīja:

Zeme, kad tu slīki,
mēs paglābāmies mātē.
Māte ir Noasa šķirsts,
no kura mēs iznāksim atkal dzīvi sēt sēklu
arī pēc nākošiem plūdiem.

Protams, mātes kompleksa negatīvais aspekts pastāv briesmās tikt aprītam jeb analītiskā valodā to sauc par Ego spēka pakļaušanos arhetipiskajam, iznīcinošajam, vīrusa kontekstā- Nāves arhetipam. Dažkārt simboliski sapņos tas var parādīties gan kā aprijoša čūska, gan Ragana, kura apēd cilvēkus, bērnus. Tādēļ mums svarīgi ir rūpēties par mātišķā pozitīvo enerģiju – labu kontaktu ar savām jūtām, pieredzi, tuvām, nozīmīgām attiecībām ar līdzcilvēkiem, apzinātām attiecībām pašam ar sevi, esot daudz vienatnē, drošu vidi un jaunu iesākumu turpmākajam ceļam pēc krīzes, kas būs īpaši svarīgi.

Un te mēs nonākam pie atrisinājuma sapnī – pārliecības un paļāvības izjūtas, ka sirmais vecītis zin manu tālāko ceļu, viņš man to parādīs. Šeit varam runāt par Gudrības arhetipa klātesību psihē. Junga analītiķis Gerts Sauers saka: “Gudrības arhetips parādās galējas nepieciešamības gadījumā, un savu zināšanu spēkā, dodot mazam cilvēciskajam Ego iespēju izprast situācijas (stāvokļa) jēgu un pieņemt pareizo risinājumu. Dzīvības spēks, kas atklājas “gudro, veco vecīšu vai večiņu, “gudrinieku” tēlos, ir katra cilvēka psihes daļa. Šis arhetips formējas kolektīvu un individuālu nelaimju un grūtību laikā. Kā raksta G.Sauers, gudrības arhetips var parādīties individuācijas procesā, kad cilvēks instinktīvi sāk uzdot jautājumus par dzīves jēgu. Latviešu tautas pasakās nereti brīžos, kad varonim iet visgrūtāk, vajag pieņemt svarīgu lēmumu, pa kuru ceļu vai durvīm iet, kādus palīgus cīņā ar briesmoņiem izmantot, parādās sirmais, gudrais padomdevējs. Taču, kā jau Junga analītiskajā teorijā, arī šim arhetipam ir polaritāte- kad cilvēks vai tauta var kļūt par ķīlnieku neapstrādātam, neapzinātam varas kompleksam, demonstrējot valdonību, varu, “guru” tēlu, ko varam vērot arī šīsdienas situācijā. Svarīgi , lai šī polaritāte, arhetipiskais spēks , neiznīcinātu mūsu individualitāti. No tā, cik katrs no mums šinī laikā būs gudrs un spēcīgs savā veselumā, būs atkarīga visas tautas spēja “iziet” no krīzes.

K. G. Jungs “Sarkanajā grāmatā” raksta: “Jūs nevarat vienlaicīgi būt kalnā un ielejā, bet jūsu ceļš ved jūs no kalna lejā un no ielejas kalnā. Mums kā būtnēm nepatīk atrasties lejā, kaut visdrīzāk tikai tur varam gūt skaidras zināšanas par sevi”.

Novēlu katram un ikvienam šajā grūtajā laikā nebaidīties būt ielejā, meklēt un atrast Mātišķo un Gudro vecīti savās dzīlēs!