Dzīves sākumā cilvēka personība eksistē nediferencēta veseluma formā. Ar laiku, cilvēkam attīstoties, šis veselums diferencējas. Veidojas Ego-apziņa un bezapziņā ap arhetipiem rodas noteiktas struktūras. Lai skaidrotu lomas, ko cilvēki spēlē sabiedrībā, Jungs savā teorijā ieviesa terminu Persona, ko aizguva no Senās Romas aktiera maskas nosaukuma.
Persona ir psihiska struktūra, kas nodrošina mijiedarbību starp indivīdu un sabiedrību, nodrošina cilvēkam sociālo identitāti.
Persona ir kompromisus saturošs veidojums, kas sāk veidoties jau bērnībā, un ģimenei un sabiedrībai tās formēšanā ir īpaša loma. Jungs uzsvēra divus galvenos priekšnoteikumus Personas attīstībā: no vienas puses – sabiedrības gaidas un prasības, no otras – paša cilvēka sociālās vēlmes, uzdevumi, ambīcijas. Lai veidotos pietiekami spēcīga Persona, cilvēkam jābūt saskaņā ar abiem šiem faktoriem. Pretējā gadījumā cilvēkam būs jādzīvo izolēti kultūras perifērijā, paliekot kā “grūtajam pusaudzim” pieaugušo pasaulē. Savukārt, jo prestižāku lomu cilvēks spēlē sabiedrībā, jo lielāks vilinājums ar to identificēties – tādā gadījumā cilvēks uzskata, ka viņa izveidotais imidžs vai profesija ir visa viņa personība. Personas attīstība ir tipiska pusaudža vecuma un pieaugšanas problēma. Būtiski ir tas, ka Persona ir ne tikai attiecību ar objektiem veidošanas procesa produkts, tā ir arī Ego psihiskā “āda” jeb personīgās projekcijas uz objektiem. Cilvēks pielāgojas tam, kā viņš redz citus cilvēkus un viņu gaidas, kas var būtiski atsķirties no cita cilvēka redzējuma. Persona ietver sevī projekcijas, kas sakņojas agrīnos (vecāku) kompleksos – tieši tādēļ agrīnas bērnības pieredzei ir īpaša nozīme Personas attīstībā. Nereti pieauguši cilvēki ar Personas palīdzību sabiedrībā turpina funkcionēt līdzīgi kā bērnībā, pārnesot veco pieredzi uz jaunu attiecību kontekstu. Ir noteiktas, tipiskas lomas, ko cilvēki ir lietojuši un lieto visās sabiedrībās – piemēram, “liktenīgā sieviete”, “baltā vārna”, “grēkāzis”. Arī bērnu dzimšanas pēctecībai ir liela nozīme Personas “izvēlē” – vecākais bērns kā atbildīgs mazais pieaugušais, vidējais kā mediators, ģimenes locekļu vienotājs, jaunākais kā radošuma iemiesojums. Šīs lomas sabiedrībā tiek sadalītas neapzināti, saistībā ar ģimenes vai grupas dinamiku, un loma, kas tikusi pieņemta bērnībā, var nākt līdzi cilvēkam cauri visai dzīvei. Ja Ego vairāk vai mazāk apzinās savus agrīnos kompleksus, piefiksē reālās izmaiņas ārējā vidē, Persona var modificēties daudzas reizes dzīvē.
Kopumā Ego attiecības ar Personu nav vienkāršas – kā funkcionālam kompleksam Personai piemīt zināma autonomija, un tā neatrodas pilnībā zem Ego kontroles.
Abiem šiem kompleksiem – Ego un Personai galvenie mērķi ir pretēji. Objektīvi katram no mums ir nepieciešami citi cilvēki, lai izdzīvotu kā fiziski tā psiholoģiski. Ego virzība uz attiecībām un adaptāciju sabiedrībā nodrošina Personas attīstību. Tātad tā Ego daļa, kurā sakņojas Persona, virzās uz adaptāciju objektīvajai pasaulei. Savukārt fundamentālās Ego attīstības virzība ir vērsta uz separāciju, individuāciju, virzienā uz Patību. Centieni būt neatkarīgam, unikālam, individuālam un vienlaikus vēlamam un pieņemtam no citu cilvēku puses rada fundamentālo konfliktu starp Personas un Ego attīstību, kas arī rada Ego bāzisko trauksmi. Kāpēc tomēr šī Persona nereti tik ļoti “pielīp” cilvēkiem? No vienas puses tā ir psihosociālā identitāte, bet no otras puses tās ir kauna un vainas izjūtas, ko cilvēki piedzīvo tad, kad viņu rīcība ir pretrunā ar Personu.
Sagatavoja Junga analītiskā psihoterapeite Guna Berga