1. Kompleksi Junga analītiskajā psiholoģijā.

Ne vienmēr cilvēki rīkojas saskaņā ar loģiskiem apsvērumiem, savām interesēm, vērtībām vai gribu. Vēlme saprast šo mazāk racionālo cilvēka dabas pusi pamudināja Jungu ķerties pie praktiskām zinātniskām metodēm, lai pētītu cilvēku emocijas un fantāzijas, beigu beigās ziedojot tam visu savu mūžu. Viens no svarīgākajiem ieguldījumiem bezapziņas struktūras izpratnē bija kompleksu teorija. Salīdzinot cilvēka psihi ar saules sistēmu, varam iedomāties, ka Zeme ir Ego. Kosmiskajā telpā ap to atrodas dažāda izmēra debesu ķermeņi jeb kompleksi bezapziņas telpā. Saskaņā ar Junga analītisko psiholoģiju komplekss ir emocionāli uzlādēts tēlu un ideju kopums, kas formējas ap personīgu pārdzīvojumu. Tas sastāv no asociatīviem tēliem un sastingušām atmiņām par traumatiskiem momentiem, kas izstumti bezapziņā un ir grūti pieejami Ego. Emocijas saista dažādos kompleksa asociatīvos elementus kā līme un satur tos kopā. Komplekss sastāv no kodola un daudzām sekundārām asociācijām. Centrālajā daļā atrodas reālās psihotraumas tēls un tai tuvu stāvošā arhetipiskā daļa.

Arhetips ir tiešā veidā neuztverams ietekmes faktors kolektīvajā bezapziņā. Arhetipi nav mantoti priekšstati, tēli vai simboli, bet gan to veidošanās un parādīšanās iespējas. Tiem piemīt loģiski nesavienojams, antagonistisks raksturs. Arhetips ir sena gultne, pa kuru gadsimtiem plūdusi cilvēku dzīves upe, dziļi iegrauzdama sev ceļu smiltīs. Jo ilgāk tā plūdusi pa šo gultni, jo lielāka iespēja, ka ūdens tajā būs.

Kompleksa dubultais kodols aug, vācot ap sevi asociācijas visas dzīves garumā. Tā kompleksos mijiedarbojas personīgā un kolektīvā bezapziņa. Agrīnāko – vecāku kompleksu gadījumā kodola arhetipiskā daļa ir attiecīgi Mātes vai Tēva arhetipa tēls nevis no personīgās pieredzes, bet no kolektīvās bezapziņas. Kompleksi satur lielu enerģijas daudzumu, ko tie saņem no arhetipiskā kodola un no jaunām traumām, kas asociatīvi to papildina. Ja komplekss nav apzināts, tas darbojas autonomi, nepakļaujoties Ego kontrolei. To aktivē noteikti apstākļi – palaidējmehānisms, pateicoties kam, tas ielaužas apziņā un pārņem Ego funkcijas. Jo spēcīgāks komplekss, jo vairāk tas ierobežo Ego izvēles brīvību. Reizēm cilvēki to pamana – “tas it kā nebiju es”, bet bieži nemaz neapzinās, ka kompleksa noteiktā uzvedība ir izgājusi ārpus Ego robežām. Gadījumā, ja Ego nav spēcīgs, savukārt K liels un jaudīgs, tas mēdz pārņemt savā varā. Tas ir tāds cilvēka stāvoklis, ko raksturo tālu no realitātes esoša identitātes izjūta. Tā ir inflācija, kas liecina par apziņas regresiju bezapziņā, kas vienmēr saistīta ar milzīgu enerģijas pieplūdumu.  Taču tā kā kontrole ir zudusi, šī enerģija var aiznest cilvēku tālu sev līdzi nezināmās un nediferencētās dzīlēs.

Tā kā kompleksi  pēc savas dabas, pateicoties arhetipiskajam kodolam, ir bipolāri, tad otra tā daļa var tikt projicēta uz citu objektu. Ja psihes kāda daļa tiek projicēta uz ārpusi, tad cilvēks uzskata, ka tā piemīt šīs projekcijas nesējam, un ar pašu tam nav nekāda sakara. Projekcijas mehānisms ir neapzināts, un projicēts tiek tikai bezapziņas saturs. Saistībā ar AT cilvēks nevar būt bez kompleksiem, bet atšķirīga var būt to apzināšanās pakāpe.

Tas, ko noliedzam savā iekšējā pasaulē, agrāk vai vēlāk parādīsies ārējā pasaulē… kā liktenis.

Runājot par projekcijām un apziņas attīstību Jungs ir aprakstījis 5 attīstības stadijas – sākotnējai neapzinātajai vienotībai seko 2. pakāpeniska apziņas diferenciācija un projekciju veidošana. Bērna pasaulē viņa vecāki ir nozīmīgākais projekciju ekrāns, un, pateicoties arhetipiskām projekcijām, viņi bērna acīs kļūst apveltīti ar dievišķām īpašībām. Iemīlēšanās, laulības saistītas ar spēcīgām Animas/Animus projekcijām, savukārt piedzimušie bērni var kļūt par dievišķā bērna arhetipa projekcijas nesējiem. Dažkārt apziņas attīstība paliek fāzē, kur daudzveidīgie psihes aspekti tiek projicēti uz ārējiem objektiem. 3. Attīstībai turpinoties, projekciju saturs kļūst abstraktāks, parādās ideoloģijas, simboli, dievišķā visvarenība vairs netiek projicēta uz cilvēku, bet uz Dievu, Likteni, kļūst iespējama teoloģija, filozofija. 4. stadija iezīmējas ar iepriekšējo projekciju radikālu noņemšanu – šo procesu Jungs dēvēja par “tukšā centra” veidošanos un asociēja ar 20. gadsimtu. Dievu, Likteni nomaina utilitāras, pragmatiskas vērtības. Rodas iespaids, ka projekcijas pazudušas pavisam, taču, Jungaprāt, tās ir pieņēmis pats Ego. Jungs šajā stadijā saskatīja draudus inflācijas dēļ. Šāda visvarena “pārcilvēka” figūra ir radusi izpausmes daudzās 20. gadsimta sociāli politiskās katastrofās. Ne visi mūsdienu cilvēki atrodas 4. apziņas attīstības līmenī, kā teicis Jungs, uz ielas varam sastapt kā neandertālieti tā viduslaiku, tā arī mūsdienu cilvēku. Tikai tad, kad cilvēks ir sasniedzis augstu pašrefleksijas, paškritikas līmeni un nav iekritis visvarenības inflācijas lamatās, var turpināties attīstība 5. stadijā, kur notiek apziņas un bezapziņas atkalapvienošanās. Bezapziņas materiāls tiek nevis projicēts, bet iepazīts, un radošā mijiedarbiba ar to kļūst par galveno šīs stadijas uzdevumu un individuācijas virzītājspēku.

                    2. Kultūras līmeņa kompleksi.

Jungs runāja galvenokārt par indivīda psihi, kompleksiem tai skaitā, taču iezīmēja arī to piederību noteiktām kultūrām.

Atgriežoties pie 4. stadijas, Jungs 1938. gadā ASV žurnālistam intervijā pauda savus uzskatus par situāciju pirmskara pasaulē. Hitlera vara ir nevis politiska, bet maģiska, vadonis – šamanis, mistiķis, kas identificējies ar šo arhetipu. Vācijā notiek Votāna (vējadieva) kulta atdzimšana, svastika. Katram vācietim Hitlers ir viņa paša BA spogulis, Hitlers kā rupors katra vācieša BA klusajiem čukstiem. Vācu tautai jau sen ir piemitis mazvērtības komplekss – jaunākā brāļa K, kurš vienmēr nokavē uz dzīrēm. Vācu tautai šķiet, ka Hitlers to glābs caur varenību. Jungs minēja analoģiju ar ebreju tautu senatnē, kuras mazvērtības kompleksa veidošanos noteica politiskais un ģeogrāfiskais stāvoklis, nemitīgie iekarojumi. Pēc atgriešanās no 1. izdzīšanas, viņi radīja glābēja mesijas ideju, kas apvienos visus ebrejus vienotā nācijā un izglābs to. Vācu tautas mazvērtības komplekss līdzīgā veidā – viņi vēlāk par citiem ieradās Donavas ielejā, vēlāk nekā Francija un Anglija formēja savu nacionālo valsti, vēlāk iekaroja kolonijas. Jaunākā brāļa skaudība, kas īpaši aktualizējās pēc zaudējumiem 1. pasaules kara laikā. Šobrīt Hitlers savā šamaniskajā visvarenībā ir tik spēcīgs, ka viņu neapstādinās.

Vēl runājot par nāciju, tautu kompleksiem, Jungs uzsvēra masveidības nozīmīgumu. 100 paši inteliģentākie cilvēki kopā veido muļķu baru, 10 000 tādiem kopā piemīt krokodila līmeņa inteliģence. Dēmoniem patīk masas, kolektīvā cilvēks pazaudē saknes, un dēmoni tos vieglā pārņem savā varā. Nacisti formēja masas, nevis attīstīja indivīdus. Liela nācija ir monstrs, tai kā tādai nav  ne goda, ne vārda. Mazas nācijas rada mazas katastrofas, lielas nācijas – lielas katastrofas.

Junga skolnieki, sekotāji un mūsdienu analītiķi vēl detalizētāk ir pievērsušies tam kompleksu līmenim, kas saistīts ar piederību grupai, tautai, kultūrai. Kultūras līmeņa kompleksu (KLK) koncepciju mūsdienās ir attīstījuši Junga analītiķi dažādās pasaules valstīs.

Joseph Henderson (Junga students, klients un kolēģis, ASV) aprakstīja KLK kā līmeni starp individuālo un kolektīvo bezapziņu.

Helen Morgan (Anglija) – KLK pamatā ir arhetipiskas formas jeb predispozīcijas, tā ir arhetipu kustība caur bezapziņas sociālo, kulturālo un individuālo filtru, kas caur tēlu vai ideju parādās apziņā.

Thomas Singer (ASV) – līdzīgi kā individuāliem kompleksiem KLK piemīt tendence atkārtoties, kļūt autonomiem, pretdarboties apziņai, vākt pieredzi, kas apstiprinātu to vēsturisko skatu punktu. Arī KLK ir bipolārs savā būtībā. Ja tas tiek aktivēts, grupas Ego identificējas ar vienu šī neapzinātā kompleksa daļu, otra tiek projicēta uz ārpusi – uz citu piemērotu grupu.

KLK atklājas grupas dzīvē un mēdz ierosināt konfliktus starp grupām.

2.1. Traumas komplekss

Ārēja trauma izraisa bojājumus iekšējā pasaulē. Jungs un Kalšeds bija pārliecināti, ka ne tikai traumatiskais notikums kā tāds izraisa psihes šķelšanu, bet būtiska nozīme ir arhetipiskajam faktoram. Smagas un agrīnas psihiskas traumas gadījumā šķelšana psihē notiek (ne Ego, bet) arhetipa līmenī, kura viena daļa veido traumas kompleksa kodolu ar tam raksturīgo spēcīgo afektu (trauksmi) – rezultātā viena psihes daļa paliek kā iekapsulēta, regresē – atgriežas pie primitīvāka, agrīnāka funkcionēšanas līmeņa. Agrīnas, atkārtotas, smagas traumas gadījumā, kad Ego nav pietiekami spēcīgs, un esošie aizsardzības mehānismi ir nepietiekami, ieslēdzas dziļāks aizsardzības mehānisms, ko Kalsheds nosauca par arhetipisko pašsaglabāšanas sitēmu. Šīs sistēmas noteiktā psihes šķelšana ir saistīta ar Patības arhetipa negatīvo aspektu. Tās galvenais uzdevums ir neļaut šo kādreiz dzīvībai bīstamo notikumu piedzīvot vēlreiz, un līdz ar to arī integrēt to psihē. Tā darbojas vienlaikus kā aizstāvis un kā vajātājs, un tādu tēlu veidā arī parādās sapņos. Tās uzdevums ir nodrošināt izdzīvošanu (Survival Self) nevis individuāciju (Individuating Self). Šī sistēma nodrošina ne tikai pašregulāciju, bet pilda arī mediatora funkciju starp iekšējo un ārējo pasauli, ko normālos apstākļos pildītu Ego. Ja traumas dēļ arhetipiskā pašsaglabāšanas sistēma ir izveidojusies, tā uzņemas arī attiecību kārtošanu ar ārpasauli. Cilvēks izdzīvo, bet viņa radošums ir bloķēts un individuācijas process  ir ierobežots. Šīs aizsardzības spēks ir milzīgs, jo psihē ne tikai tiek internalizēts reālajā dzīvē piedzīvojotā agresora tēls, bet atbrīvojas iekšējais traumatogēnais arhetipiskais faktors. Iekšējā dēmoniskā figūra var būt pat daudzkārt nežēlīgāka un ļaunāka par  iespējamo reālo varmāku. Kopumā cēlais Aizstāvja/ Vajātāja mērķis, diemžēl, rada traģēdiju:

• traumētā psihe turpina traumēt pati sevi,
• cilvēki, kas piedzīvojuši psihotraumu, bieži un atkārtoti nonāk situācijās, kurās iespējama atkārtota traumatizācija. It kā, lai caur jaunām traumām pārstrādātu veco. Apburtais loks.

Ir svarīgi atšķirt iekšējo traumu no ārējās traumas un atpazīt ārējo traumatizējošo objektu atšķirībā no iekšējā ar kolektīvo psihi, Patības tumšo daļu saistīto un to tēlu prezentācijas sapņos.

2.2. Kolektīvā trauma un KLK (Eli Weisstub, Esti Galili-Weistub, Izraēla)

Liela daļa kolektīvā līmeņa kompleksu saistīti ar traumu. Atkārtota trauma cilvēku grupai rada KLK, kas bieži ir kā degviela turpmākiem traumatiskiem notikumiem. Traumu apburtais loks nostiprina un pastiprina traumas kompleksu, ko nepielūdzami raksturo destruktīva progresija. Mūsdienu pasaulē Palestīnas – Izraēlas konflikts ir kā liecība šim traģiskajam apburtajam lokam.

Kara vai terorisma apstākļos traumatogēnais aģents ir ne tikai individuālas dabas, bet arī kultūrā identificēts ienaidnieks. KLK rada ne tikai paša piedzīvota trauma, bet arī piederība vajātajai – upura grupai. Singer identificējis 3 komponentes Traumas KLK, kas tiek aktivēts, kad grupas gars (spirit) tiek apdraudēts:

1. Traumējošs ievainojums indivīda/dotās cilvēku grupas nozīmīgam objektam vai vērtībai, kas simbolizē grupas garu. Piemēram, Pentagons, Pasaules tirdzniecības centrs ASV.
2. Bailes no indivīda/grupas gara iznīcināšanas no “ienaidnieka” puses.
3. Sarga/vajātāja aizsardzību (arhetipiskās pašsaglabāšanas sistēmas) parādīšanās grupā.

Eli Weisstub, Esti Galili-Weistub no Izraēlas piedāvā klīniskos novērojumus, kas balstīti uz vairāk kā 200 bērnu un pusaudžu traumu kompleksu attīstību un terapiju Hadassah Univeritātes Klīnikā Jerusalemē, 17 ilgstošākas terapijas gadījumu aprakstus.

Klīniskais piemērs: zēns Dāvids, 12 g.v., teroristu uzbrukuma upuris. Jaunākais no 5 ēbreju ģimenes bērniem atgriezās no savas skolas Izraēlā, kad autoostā notika teroristu uzbrukums. Terorists bija ģērbies Izraēlas armijas uniformā. Viņš nošāva vairākus cilviliedzīvotājus un daudzus ievainoja. Zēns stāvēja uzbrucēja aizmugurē, un viņam draudēja briesmas attiecībā no policistiem un karavīriem, kas šāva terorista virzienā. Viņam bija bailes tikt nogalinātam no abu – kā no terorista tā no policistu puses. Terorists tika nošauts. Zēns palika uz vietas, kamēr ievainotie un bojā gājušie tika aizgādāti prom.

Pirmajās dienās pēc notikuma zēnam nebija nekādu ar trauksmi vai distresu saistītu simptomu, izņemot dažus īsus sapņus. Zēna ģimene, it īpaši tēvs, ļoti lepojās ar zēna “drosmi” un spēju “tikt galā” ar savu dzīvi. Tēvs aizveda dēlu patrenēties šaušanā klajā laukā, lai spēcinātu viņu,  veicinātu varas izjūtu un cīņas sparu. Māte aizveda zēnu uz terora akta vietu, lai aizdegtu svecīti par bojā gājušajiem.

Otrajā nedēļā zēna nepatīkamie sapņi kļuva arvien biežāki un intensīvāki. Viņu sāka mocīt pagātnes uzplaiksnījumi (flashbacks). Zēnam sākās krampjveidīgas lēkmes ar samaņas zudumiem, kad viņš krita uz grīdas. Viņš pats nesaistīja tās ar aktuālajiem notikumiem mājās vai skolā. Vēl pēc nedēļas viņam skolā pēkšņi parādījās disociatīvs stāvoklis. Viņš bezmērķīgi skraidīja apkārt, izdeva skaļas, šaušanai līdzīgas skaņas un žestus. Viņš izskatījās kā transā, neatpazina apkārtējos, nobijies un biedējošs. Tas ilga 15-30 minūtes un atkārtojās vairākas reizes. Vienā reizē viņš skrēja apkārt skolai, it kā nepazīdams šo teritoriju, citā reizē it kā nejauši apgāza citus skolniekus. Viņa vecāki bija ļoti norūpējušies, ka viņu gaišais un talantīgais zēns “jūk prātā”. Tika nolemts viņu hospitalizēt Bērnu psihiatrijas nodaļā.

Jāpiezīmē, kas pirms šī terorista uzbrukuma zēns un viņa māsa bija iesaistīti vēl kādā notikumā – viņi atradās netālu no restorāna, kur terorists – pašnāvnieks uzspridzināja sevi. Zēns redzēja sašķaidītus mirušus ķermeņus un to daļas, un viņu gandrīz sabrauca ātrās palīdzības mašīna. Zēnam bija kauns par savām bailēm un bezspēcību.

Zēna tēvs bija piedzīvojis 2 traumējošus notikumus Palestīniešu sacelšanās (Uprising) laikā. Pirms 12 gadiem, 1. sacelšanās laikā no palestīniešu kaujiniekiem guvis dažus ievainojumus, pēc vairākiem gadiem par mata tiesu izvairījies no snaipera lodes. Viņš centās šos notikumus aizmirst, funkcionēja “normāli” un arī neuzrādīja nekādus paaugstināta stresa simptomus. Tēvs bija pārliecināts, ka arī dēlam labākais veids kā tikt ar piedzīvoto galā, ir atstāt tos pagātnē un domāt uz priekšu.

Hospitalizācija deva iespēju bērnam izteikt un leģitimizēt savas bailes. Zēns bija pārņemts ar traumatiskā notikuma atmiņām un tēliem, kurā viņš bija palicis kā “iesaldēts” terorista aizmugurē. Disociatīvo stāvokļu laikā viņš skrēja un šāva identificējoties ar agresoru. Līdzīgi kā citu pētījumā iesaistīto Izraēlas ebreju bērnu traumatiskos sapņos, Dāvida sapņa Ego bieži piedzīvoja pieaugušo iniciētus uzbrukumus. Terapijas laikā D. spriedze mazinājās, sapņos teroru, ko rosināja uzbrucējs, sagaidīja efektīvāki, attīstītāki pretpasākumi. Dinamikā sapņa Ego no pasīva upura transformējās par aktīvāku pretsparu, kas nozīmēja dziedināšanas procesu un konstantāku drošības izjūtu.

Otrs svarīgs aspekts, kas atklājās D. terapijas laikā bija “izdzīvojušā vainas” izjūta. Viņš bieži domāja par to, ja būtu noticis citādi un terorists stāvētu ar seju pret viņu un jautātu, vai nogalināt viņu vai kādu citu, viņš atbildētu: “nošaujiet mani”. Lai gan realitātē D. tēvs demonstrēja spēku un varu pretstatā vājumam, internalizētā tēva figūra nebija pietiekami spēcīga, lai tiktu galā ar terorista tēla destruktīvo enerģiju. Kādā sapnī viņi trijatā – pats, tēvs un terorists spēlēja ķeršanas/ bēgšanas ar šaujamieročiem. Pēkšņi terorists mainīja spēles noteikumus un nošāva viņu. Tēvs tika izcepts steikā palestīniešu pūļa ielenkumā. Citā sapnī teroristi ieguva varu pār viņa smadzeņu lielāko daļu un kontrolēja to ar pulti (Patības arhetipa negatīvā, dēmoniskā daļa). Reālas briesmas, ka traumatizētā persona var palikt par permanentu upuri, kas nespēj tikt galā ar traumas izraisītajām sekām, kas dominē viņa psihē un neļauj “dzīvot”. Dāvida un līdzīgos gadījumos terapijas mērķis ir spēcināt Ego, veicināt tā autonomiju, atjaunot sagrauto varoņa mītu. Jaunais varonis ietver sevī gan spēka, gan vājuma pieņemšanu, būdams vienlaikus kā varonis tā upuris.

Dāvida tēvs noliedza savas ievainojamības, bezspēcības emocijas, un vēlējās, lai dēls darītu tāpat. Viņš sagaidīja, ka dēls saglabās pilnu kontroli pār sevi, taču Dāvidam parādījās nakts enurēze un viņam bija kauns, ka viņš nespēj attaisnot savu vecāku cerības.

Pēc pāris nedēļu terapijas Dāvids atklāja terapeitam, ka viņam ir atgriezusies terorista klātbūtnes sajūta. Terorists esot atgriezies, lai tiktu vaļā no visiem vājajiem, emocionāli traumētajiem upuriem. Vājuma izjūta un kauns par to veicināja šī tēla atgriešanos un identificēšanos ar agresoru. Hospitalizācijas beigās Dāvids uzzīmēja zīmējumu – zēnu savā vecumā, kurš ēd konfekti. Zēns esot nolaupīts, bet viņš atrod apslēpto ieroču noliktavu, kas pieder teroristiem. Viņš atrod arī telefonu, no kura piezvana vecākiem, kas viņu atbrīvo. Ar šiem ieročiem varētu nogalināt daudz cilvēku, bet armija to nepieļauj. Ego spēks ir pieaudzis un iekšējais jaunais Varonis aktivējies.

2.3. Attiecības starp individuālo un kolektīvo kompleksu

Dāvida gadījumā Tēva komplekss diktēja, ka vājums nav pieņemams un ir jāatjauno pilna kontrole. Tēva stāsti par savu varonību, spējām pārvarēt briesmas un turpināt savu dzīvi bez bailēm kļuva par ģimenes mītu. Dāvids vairāk identificējās ar savas mātes slēpto depresiju, bet bija internalizējis tēva vērtības, un par savu vājumu juta kaunu.

Dāvida vecākiem– otrai paaudzei izdzīvotāju pēc Holokausta – svarīga bija dzimtas turpināšana. Viņi neļāva sev sērot par sava pirmdzimtā nāvi. Viņi noliedza šo traumu un deva dzīvību vēl 5 bērniem. Viņi piederēja jaunajai Izraēlas paaudzei, atšķirīgai no ebreju Diasporas, ievainojamību uzskatot par vājuma pazīmi. Redzot kā viņu dēls “jūk prātā”, aktualizējās senā trauma, par ko māte teica: “esmu zaudējusi 1 bērnu, tagad zaudēju otru”.  Šīs paaudzes KLK augstu vērtēja drosmīgus Izraēlas karavīrus un nicināja tos, kas neprot cīnīties; bailes ir vājuma pazīme. Dāvida trauma un KLK viņa psihē tika saistīti caur viņa tēvu.

Holokausts un senā ebreju vēsture rāda, ka šī tauta piedzīvojusi spēcīgu traumatizāciju, kas pēc Singer iedarbina “grupas gara (spirit) arhetipiskās aizsardzības”, kuras savā ekstrēmismā saka: “nekad vairs!” Internalizētais Varoņa KLK paceļas augšā no savas senās traumu vēstures, ar aizliegumu ciest, un senie pazemojumi un ievainojumi var rezultēties kā ekspektācijas pēc kara varoņa mītiskās proporcijās. Tik spēcīgs iekšējs kultūras līmeņa Varonis varēja kļūt par  skarbi kritisku un sodošu figūru tāda zēna kā Dāvids psihē, kurš jutās vājš un “pamiris” terorista uzbrukuma laikā.

Šī iekšējā varoņa kritika attiecībā uz zēna Ego vājumu ir paradoksālā veidā saitīta ar Palestīniešu teroristu pašnāvnieku uzbrukumiem. Palestīniešu teroristu mērķis ir iedragāt Izraēlas drošību un aizsardzību. Palestīniešu Varonis cenšas iznīcināt Izreāliešu Varoni. Viņu teroristu- pašnāvnieku arhetipiskās aizsardzības var tikt saprastas kā viņu tautas ievainotā kolektīvā Patība, kas vēsta: “nogalināt katru saimnieku, kurā grupas gars mājo”. Katra pašnāvībā ziedotā dzīvība kļūst par Palestīnas tautas un reliģijas “patiesā” gara aizsargātāju.

Palestīniešu terorists, kurš realitātē apdraudēja Dāvida dzīvību, nebija vienīgais, kas uzbruka zēna psihei. KLK līmenī viņš bija vienots ar citiem palestīniešu teroristiem, nacistiem, u.c. vēsturiskiem ebreju tautas vajātājiem. Zēna psihē visi šie spēki apvienojās cīņā pret viņa jauno Ego un Varoņa kompleksu. Līdzīgi kā zēna jaunais Ego/Varoņa komplekss tika apdraudēts no iekšējiem un ārējiem uzbrucējiem, arī Izraēlas grupas Varoņa komplekss tiek ietekmēts no nemitīga terorisma un vardarbības.

Dāvida tēvs un terorists, kas viņam uzbruka, apvienoja spēkus viņa psihē un darbojās kā sodoši introjekti. Terorists centās iznīcināt viņu kā Izraēlas Varoņa simbolu, tēvs sodīja par vājumu un ievainojamību. Viņš kauna dēļ nevarēja pieņemt savu vājumu ne tēva, ne sabiedrības acīs. Tēva komplekss. No vienas puses te ir virulents, gadsimtiem vecs “ienaidnieks” – palestīnieši, nacisti un citi seni ebreju tautas vajātāj, kuri vienmēr ir gatavi viņu iznīcināt. No otras puses ir kareivis, Izraēlas Varoņa “nekad vairs!” tēls, ar kuru saistīts viņa tēvs, ar kuru zēns lielā mērā identificējas. “Ienaidnieka” tēls un Izraēlas KLK ir saslēgti ciešā, nebeidzamā terora un traumas apskāvienā.

2.4. Kad reliģijas arhetips kļūst par KLK    (Manisha Roy, ASV)

 Ne visi KLK, protams, ir saistīti ar traumu. Jungs savulaik runāja par “lielu nāciju kompleksiem”. Maniša Roi ir aprakstījis t.s. Puritānisma kolektīvo kompleksu ASV. Atgriežoties pie apziņas attīstības 4. stadijas, kad līdz ar zinātnes un tehnikas attīstību  Dievu, Likteni nomaina utilitāras, pragmatiskas vērtības.

Dieva tēlu cilvēka psihē Jungs ir saistījis ar Patības arhetipu –  vienotības un veseluma arhetipu, kā pretstatus vienojošu un simbolus veidojošu; vienlaikus personības regulējošo centru, un tādu, kas atrodas aiz personīgās sfēras robežām. Puritānisma kompleksa gadījumā runa ir par kristietības Dieva sadalīšanu, tā pareizajai, tikumīgajai un sodošajai daļai kļūtot par šī kompleksa arhetipisko kodolu. Šim kompleksam liela nozīme ASV, un paradoksālā kārtā tā upuris ir pati Katoļu baznīca, kurai jātiek galā ar savu priesteru seksuālajiem pārkāpumiem, kā arī ar likumdošanas sistēmu. Vesela nācija ir vīlusies par to, ka Dieva vīri  nav tik izcili un perfekti kā Dievs. Prezidenti mēģina izdzīvot zem šī spiediena augstajām prasībām un cenšas valdīt ar mānīgu spēku, ko baro augstas klases militārisms, kas dod neuzveicamas varas priekšstatu tai skaitā kā  “pasaules policistam”.

2.5. KLK laikā

Kultūras līmeņa traumas un kompleksi, pateicoties kurām tie veidojas, saistīti ar grupas nespēju sērot un piedot. Kā iekšēja tā ārēja adaptācija un zaudējuma pieņemšana ir iespējama tikai pēc ilgstoša sērošanas procesa. KLK nezaudē savu enerģiju gadsimtiem. Serbi atcerējās Turku iekarojumus Kosovā 1389. gadā šīs kaujas 600. gadadienā 1989. gadā. Ambiciozais līderis Slobodans Miloševičs savas runas laikā Kosovā kliedza: “Nekad vairs!” Etniskās tīrīšanas KLK atdzīvojās ar jaunu spēku 1990-os gados.

“Arhetipiskās kolektīvās aizsardzības” tiek aktivētas, pateicoties draudiem grupas garam (spirit). Tāpat tās veidojas, lai pasargātu kultūras grupu no zaudējuma. Grupas zaudējumi – brīvības, ideālu, dzimtenes,… ir arī indivīda zaudējumi. Ja grupas vadošā persona ir harizmātiska personība, kā piemēram, Hitlers, kas bija identificējies ar arhetipiskām Vadoņa kvalitātēm, sērošanas un piedošanas process kļūst daudz neiespējamāks.

Jungs dažas dienas pēc 2. pasaules kara beigām rakstīja: “Šodien vācieši ir līdzīgi piedzērušam cilvēkam, kurš no rīta pamostas ar paģirām. Viņi nezina, ko ir darījuši un arī negrib to zināt. Ja viņi sāks izmisīgi attaisnoties pasaules apvainojumu un naida priekšā, tad tas nebūs pareizais ceļš. Vienīgā izeja ir patiesa savas vainas atzīšana. Mea culpa, mea maxima culpa.” Dēmonu vara ir milzīga, un vienīgais veids, kā tos savaldīt, ir mierīgs savas personības attīstības ceļš. Un tas nav tik bezcerīgi, kā izskatās…”

Tauta tāpat kā cilvēks nav atbildīgs par projekciju veidošanos, bet viņš var būt atbildīgs par to apzināšanos. Apzinoties projekciju, rodas iespēja veidot attiecības ar savu iekšējo pasauli.

Tam nepieciešams spēcīgs Ego – kā indivīdu tā sabiedrības, lai spētu pieņemt KLK pretējos polus un pārtrauktu arhetipos balstītās projekcijas uz citu kultūras grupu.

 

Izmantotā literatūra

Холл Дж. А. (2006). Введение в юнгианскую терапию. Москва: Класс.

Jung C.G. (1969). The Collected Works, Vol 8. Princeton: Princeton University press.

Jung C.G. (1969). The Collected Works, Vol 9. Princeton: Princeton University press.

Jung C.G. (1966). The Collected Works, Vol 16. Princeton: Princeton University press.

Юнг K.Г. (1932/1993). Проблемы души нашего времени, пер. Боковиков. Mockвa: Прогресс. [Seelenprobleme der Gegenwart].

Юнг К. Г. (1959/2007). Структура психики и архетипы, пер. Ребеко Т. Москва: Академический прoект. (Gesammelte Werke. Olten und Freiburg im Breisgau).

Kaлшэд D. (2007). Внутренний мир травмы. Mockвa: Akадемический проект.

Singer T., Kimbles S. (2010). The Cultural complex. Contemporary Jungian Perspectives on Psyche and Society. London and New York: Routledge

Cтaйн M. (2010). Юнгoвckaя kapтa душu.  Mосквa: Cogito centre.

Izmantotais attēls.

C.G.Jung. “The RED BOOK”. Ed. by Shamdasani S, W. Norton & company, N-Y, London, 2009., 169 p.

 

Autore: Junga analītiskā psihoterapeite Guna Berga.